Tādi viņi tur bija bērnu slimnīcas infekcijas slimību nodaļā. Mazi, bezpalīdzīgi un nemīlēti. Viens nemitās raudāt, bet otrs truli šūpojās šurpu turpu, nemaz nepaceldams savā nekurienē nomaldījušās acis. Kamēr citi sasirgušie mazuļi glaudās pie māmiņām un tām sāpēs sažņaudzās sirds, kad personāls teju ar varu rāva viņu atvasītes uz kārtējo poti, šiem bērniem bija vienalga. Ar viņiem apgājās kā ar lietu, miesas gabalu, kurš jāizārstē profesionāli un bez ceremonijām. Māsiņām pat ticis noteikts, lai lieki neucinās, jo citādi, atgriežoties sociālās aprūpes centrā, šos cilvēkbērnus esot grūti savākt – sākot niķoties, tielēt uzmanību, prasīties rokās. Bet šajā mājā visus jau nepaņemsi! Pasauli nesalāpīsi! To sāpīgi nācās atzīt arī mammām, kas, slimnīcā redzot nožēlojamo ainu, toreiz ar dubultsparu sev piekļāva savus ķiparus, delverīšus un niķupolīšus.Tāda nu ir tā pasaule, kurā, lai kā arī gribētos, nekad nebūs vieni vienīgi veselie, stiprie, gudrie, veiksmīgie un mīlētie. To redzu ik dienas. Uz ielas, kad no saviem mitekļiem saules gaismā iznāk tā saucamie dzīves pabērni. Daļu eksistences zemākajā fiziskajā un emocionālajā līmenī iemetis liktenis, vēl vairākus – nespēja un negribēšana pašiem kalt savu laimi, iet, rosīties, klauvēt, meklēt un risināt, nevis gaidīt rūķīti ar labu darbu un pusdienām. Bet ir arī tādi, kuriem nākas vilkt dzīvību, jo nav neviena, kas elementāri un konstanti palīdzētu. Tas rakstīts vecas sievas sakumpušajā mugurā, kas katru dienu lēni, lēni steberē uz veikalu, trīcošajās rokās sažņaugusi iepirkuma maisiņu un plāno maciņu. Viņai pienāktos laiski zvilnēt šūpuļkrēslā, ķerot pavasara saules maģiju, un ļauties, ka mazmazbērni pienes karsti kūpošu zāļu tēju, bet tā vietā māmuļa līdz ar dzīves stiprajiem iekaro lielveikalu. Un nemaz neizskatās, ka tā būtu viņas izvēle. Mēs ejam garām, jo pasauli nesalāpīsi… Tomēr, lai cik loģiska, šī atziņa nemierina. Varbūt attaisno, tāpēc ticu, ka pastāv veldze, ar ko slāpēt šos mazos sirdsapziņas ugunsgrēkus. Nedomāju, ka tādēļ būtu jākļūst par mesiju, vien jāpalūkojas kabatā, kur, iespējams, aizķēries kāds silts acu skats, smaids, labs vārds un arī santīms. Un tad jau labestība augs!
