Avīzes variants (Turpinājums no 29. jūlija numura. Sākums 30. janvārī).
Avīzes variants
(Turpinājums no 29. jūlija numura. Sākums 30. janvārī)
«…Tā ir dzīves īstenība pašreiz – viss atkarīgs tikai no Tevis (pasvītrots), kā Tu gribēsi par mani rūpēties. No tā atkarīga mūsu atkalredzēšanās. Mana veselība pašreiz ir diezgan sačabējusi, no tās nav nekas prātīgs, bet nav tomēr tik traki, uz gultas nevajag gulēt…» – un atkal ar daudz karstiem skūpstiem vēstule beidzas.
Jā, viņa ies, meklēs, gādās visus tos atbraukšanas dokumentus. Nākamajā vēstulē Žanis piemin četru gadu šķiršanās liktenīgo dienu, kad «…Tu paliki dzimtenē, bet es aizbraucu tālu svešumā. Grūti man bija šie svešatnes gadi, grūti un tāli ir pārstaigāti kara ceļi, ne jau vieglas bija cīņas ar fašistu kara pulkiem, ne mazums bija sāpju jāizcieš, dziedējot kara brūces kara slimnīcās vairāk par pusgadu, bet pie Dzintara jūras mazā būdiņā mīt manas mīļās sirsniņas. Valdiņš kā mazs nerātnis skraida apkārt, bet mans bubītis šodien staigā skumīgs, jo šodien ir atkal gada diena, 27. jūnijs, kopš esam šķirti.»
Un Žanis joprojām domā par izputējušo saimniecību, jo grib, «…lai Bitītes neatdod nevienam, bet, ja ir jau atdotas, tad lai Tev dod citur labākā vietā, jo man kā Tēvijas kara invalīdam viņas pienākas, un par atdošanu citam nevar būt ne runas… Ko domā darīt un kā uz priekšu dzīvosim, un kas Tev palicis pāri no šī šausmīgā kara?»
Citā vēstulē Žanis apraksta auksto Sibīrijas ziemu ar 55 grādiem salu un cer, ka «…ja liktenis būs lēmis, tad Tevi vēl kādreiz redzēšu».
Šinī vēstulē redzams, ka daudzas pazudušas, nesasniegušas adresātu vienā un otrā malā. Zibeņu pastu nesasniegušas, ceļojušas atpakaļ uz Sibīriju. Reizēm uz Kemerovu, reizēm uz Latišovkas sādžu. Kāpēc tā? Neviens nezinātu Inai paskaidrot, bet viņa nevienam neprasīja.
«…septītajā vēstulē (tās sešas ceļā pazudušas, nesaņemtas) arī Jūs, mani mīlulīši, atbraucāt uz Sibīriju. Valdiņa vēlēšanās tikt pie papa ir piepildījusies, jo esmu Jūsu bildītes saņēmis. Paldies, ka neesat mani, nelaimīgu kara invalīdu, aizmirsuši. Izplēnējusi ir mana ēna, mana veselība ir galīgi sagrauta, jo esmu pilnīgi nespējīgs Jums, manas mīļās sirsniņas, palīdzēt, mani spēki ir izsīkuši. Es pats gribētu būt tādā aizvēnī un saldi atdusēties pie Tavām krūtīm, bet kam vairs ir vajadzīgs uz zemes visu dārgāko pazaudējis cilvēks. Par pārtiku pašreiz nav ko sūdzēties, ja būtu tāpat līdz mūža vakaram, tad varētu teikt paldies Dievam. Tikai trūkst manas mīļās sirsniņas, tavu mīļo, silto un karsto glāstu man trūkst.»
(Turpmāk vēl.)
