Baznīcas zvanu un sirēnu skaņas iezīmēja pagājušās nedēļas nogali, kad Latvija sērās solidarizējās ar Poliju. Tādu tīru latviešu nemaz neesot, piejaukumos rit dažādu tautu, tostarp poļu, asinis. To apzināšanās daudziem šonedēļ bija smaga. Uzmetot skatu pilsētai no piektā stāva loga, piemiņas brīdī sirēnām skanot, paretā svētdienas ielu satiksme turpinājās (kaut gan autobraucējiem bija ieteikts piestāt malā). Vienīgi kāds mājas pagalmu šķērsojošs pusaugu zēns apstājās un pieņēma tādu kā miera stāju. No piecdesmito gadu paaudzes ļaudīm dzirdēju piezīmi, ka sirēnu skaņas asociējoties ar fabriku, tvaika lokomotīvju svilpēm un sirēnām, kas vēstīja par atpestījošo Staļina nāvi. Man personīgi lielāko pārdzīvojumu un līdzjūtību radīja poļu kinoklasiķa Andžeja Vajdas filmas «Katiņa» iepriekš neparedzētais demonstrējums Latvijas televīzijā. Taču arī noplukušā daudzdzīvokļu māju pagalma vidū stāvošais pieklājīgais pusaudzis neiziet no prāta. Domājot par cieņas izrādīšanu – svētdien Zaļenieku baznīcā pēc 32 gadu kalpošanas no draudzes atvadījās vecais mācītājs Arnis Bergmanis. Viņam ir lieli nopelni gan draudzes, gan paša dievnama saglabāšanā. Ļaužu daudz – ziedi, sirsnīgi rokasspiedieni, bučas, dāsns, kā jau laukos, cienasts. Tomēr savādi, ka starp sveicējiem neviena deleģēta pašvaldības pārstāvja. Ticības jautājumi gan ir smalki. Laicīgajai varai neklātos dot priekšroku kādai atsevišķai konfesijai. Tomēr, ja ne mācītājs Bergmanis, diez vai Zaļeniekos būtu saglabājies dievnams un tā izcilās ērģeles, kurām septiņdesmitajos gados pa cauro jumtu lija virsū ūdens. Tagad pagasts ar šo kultūras mantojumu var lepoties. Un tas vairs nav vien reliģijas lauciņš.
