Pēdējā laikā arvien biežāk dzirdam, ka pilsētai nav naudas. Taisnība – budžeta ieņēmumi plok, pabalstu lūdzēju rindas aug, bet valsts nekautrējas ik pa laikam uz vietvaru pleciem uzkraut jaunus vezumus. Šovasar nebūs pilsētas apmaksāta skolēnu darba, kas pusaudžiem bija laba iespēja gan papildināt savu ģimeņu paplānos makus, gan iejusties strādājošu cilvēku ikdienā. Pērn viņi lielākoties piepelnījās pilsētas sakopšanas darbos, bet nu šo nišu aizņēmuši simt latu stipendiāti, kuru spoži zaļās vestes vīd teju uz katra ielas stūra. Arī tāpēc taupības spiestais lēmums ir itin labi saprotams. Citādi ir ar kultūras nama vadības ideju paspīdzināt pilsētniekus, teju pirmajiem visā Jelgavā atsakoties no apkures. Latviešiem ir teiciens – neies jau nabadzības dēļ lepnumu zaudēt, bet šis nudien atgādina pašrocīgu nabaga apliecības izrakstīšanu. Krīze netraucē pilsētai dižoties ar dārgiem festivāliem, tajā pašā laikā mums jātic, ka pašvaldības makā nekādi nav atrodami daži simti latu, lai cilvēkiem nebūtu jāsalst teātra izrādēs, koncertos un citos pasākumos, ar kuru lielo apmeklētību tā pelnīti lepojas. Šī gan nav vienīgā dīvainība, kas saskatāma pilsētas rīcībā. Var saprast vicemēru Ļevčenoku, kurš, skatoties uz ledus kasītāju uzecēto jauno asfalta klājumu, spēj vien raustīt plecus un secināt, ka nākamziem būs jāmēģina kas cits. Taču kā var būt, ka nevienā no saimnieciskajiem dienestiem neatradās speciālisti, kas šo acīmredzamo kļūdu pamanītu un apturētu nekavējoties, nerunājot par to, ka sekas vajadzēja paredzēt jau pirms nažu laišanas darbā? Tagad, opozīcijas nokaunināta, pilsētas vadība sola vismaz izvērtēt zaudējumu piedzīšanas iespēju. Atliek vien pabrīnīties, cik lielai jābūt krīzei, lai iedzīvotāju ievēlētās amatpersonas ar tai uzticēto naudu beidzot sāktu rīkoties tā, kā prasmīgam saimniekam klājas.
