Sveikas, skrūvītes! Kā citādi lai sevi un pārējos uzrunāju, vērojot eksistenci, lietu kārtību un dabu. Uz mirkli jau katrs izraujamies, lai ļautos ilūzijai, ka esam karaļi, kas ar vienu acu skatu un galvas mājienu spēj diriģēt lielo orķestri. Tomēr ātri vien krītam atpakaļ realitātē un turpinām skrūvēties, pielāgoties, pielīst un grozīties, lai… cik dīvaini nešķistu, atkal sajustos kā noteicēji.Neapšaubāmi – vara vilina. Gluži kā adrenalīns tā vāra satraucoši saldu emociju gammu, par kuru daudzi būtu gatavi pat pārdot savu dvēseli. Taču šī spārnotā pozīcija nekad nav darbojusies un arī nedarbosies autonomi, prasīdama nemitīgu norēķinu un labākajā gadījumā pārkausēdama par lielāka izmēra, bet tomēr skrūvi. Tādu saucam arī par labu vadītāju, kurš spēj ne tikai pabaroties no saldā varas nektāra, bet arī virzīt taisnīgu lietu attiecībā uz visiem pārējiem vadāmajiem. Bet te vairums izgāžas, cenšoties ņemt pa taisno, lai apietu kausējamo krāsni. Jā, kuram tad patīk būt dedzinātam, pat ja atalgojums ir augsts gars, kuram sveša sīkmanība, kāre atriebties un izrēķināties, nespēja uztvert kritiku un notikumu bīdīšana savās interesēs. Tad jau labāk kļūt par defektētiem brāķiem, un dažkārt pārņem šausmas, ar ko gan lielākajos savienojumos mūsu sabiedrība ir saskrūvēta!Tāpēc visu smagumu nesam mēs, mazās skrūvītes. Manuprāt, man jākaunas no šīs pozīcijas, uzskatot to par mazvērtīgu un katru rītu «čortojoties», ka dzīves ainā pa lielam nekas nemainās. Ar savu vienmuļo celšanos, strādāšanu un gulētiešanu taču turpinām saturēt kopā, lai pasaule neizjutu pa vīlēm. Ticu – mūsu alga ir liela!
