Ražas novākšana, siena talkas, Meža dienas… Dažādas ir latviešu tradīcijas, kādā veidā kaimiņi, radi un draugi brīvprātīgi nāk cits citam palīgā. Nu jau būs trešais gads, kad atjaunotajā Latvijas valstī talkošana pacelta nacionālā līmenī. Tajā piedalās desmitiem tūkstošu cilvēku ar prezidentu priekšgalā, tiek vākti atkritumi, stādīti koki. Ne vienam vien vidējās paaudzes cilvēkam tas atsauc labā atmiņā padomju laikus, kad tika rīkotas tā sauktās komunistiskās sestdienas talkas. Dedzīgas talkošanas dēļ Jelgavas pils vairāk nekā trīsdesmit gadu palika bez gāzes apkures, šodien raksta «Zemgales Ziņas».
Komunisti propagandēja, ka cilvēce progresa ceļā nonāks līdz sabiedriskajai iekārtai, kad ļaudis strādās pilnīgi no brīva prāta, algā saņemot tikai to, kas viņiem patiesi būtu vajadzīgs. Reālajā dzīvē valstis, kur revolucionārā veidā bija mēģināts iedzīvināt komunismu, piedzīvojušas traģiskus laikus. Taču sešdesmito, septiņdesmito gadu atmiņās par komunistiskajām sestdienas talkām Latvijā dominē viegla ironija un smaids. Stāsta LLU Saimnieciskās dienesta Pils ekspluatācijas grupas vadītājs Valdis Āboliņš:«No sešdesmito gadu beigām atceros kādu pavasara talku Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, kas atstāja ilglaicīgu ietekmi uz apkures sistēmu pilī. Šķiet, iepriekšējā rudenī «gāzenieki» caur Pasta salu bija ierīkojuši atzaru no vidējā spiediena gāzesvada, kas veda uz pili.Darbs nebija paveikts līdz galam: izraktajā tranšejā gulēja sametinātās tērauda caurules, taču neaizbērtās zemes valnis pils austrumu pusē gar Lielupi bojāja skatu. Tad nu pēc Saimniecības daļas iniciatīvas akadēmijas darbinieki, ieskaitot rektoru Oļģertu Ozolu, tvēra lāpstas un aizraka tranšeju ciet. Drīz pēc tam atklājās, ka gāzes vads vēl neskaitījās pieņemts. Turklāt, aizrokot tranšeju, nebija ievērots nosacījums, ka apkārt ieguldītajai caurulei bija jāizveido «smilšu spilvens». Tai nedrīkstēja bērt virsū akmeņus, būvgružus un dažādus citus asumus, kas, salā cilājoties, varēja bojāt caurules izolāciju.Tā šis misēklis kļuva par iemeslu tam, ka pils palika nepieslēgta gāzesvadam līdz pat divtūkstošo gadu sākumam. Gar pils rietumu pusi ierīkojot jauno, nu jau plastmasas gāzes vadu, austrumu pusē vecā tranšeja ar tukšo cauruli netika izmantota. «Gāzinieki» teica: «Nav ko ķēpāties!» Deviņdesmitajos gados, kad, krītot dzelzs priekškaram, pils kapenes sāka apmeklēt ārzemnieki, ne reizi vien varēja redzēt, ka ekskursantus ļoti piesaista pie pils ziemeļu korpusa nokrautās lielās malkas grēdas, kas kontrastēja ar baroka arhitektūru.»Citus padomju laika talku stāstus lasiet «Zemgales Ziņu» 24.aprīļa numurā.*Drukātas avīzes saturs pieejams arī portālā zz.lv, ko var atrast sadaļā «Avīze» vai spiežot šeit .*Reģistrējoties portālā, tā konta papildināšana iespējama, spiežot šeit .*Tāpat portālā iespējams abonēt avīzi, par ko sīkāka informācija – šeit .
