Džareds Grellets, jaunzēlandietis Jelgavā ([email protected])Daži lasītāji droši vien atceras vienu no maniem nesenajiem rakstiem par interesantiem novērojumiem Latvijā. Kad biju to uzrakstījis, sapratu, ka neesmu pieskāries vienai no savdabīgākajām lietām – kā latvieši ar valodas palīdzību izpauž dusmas. Krievu vārdu lietošana latviešu valodā, iespējams, ir viena no nozīmīgākajām padomju laika paliekām. Kad latvieši ir nikni, viņi nemeklē vārdus savā valodā, bet lieto labi zināmas frāzes krieviski. Tādas, kuras es diemžēl šeit nedrīkstu atkārtot. Kad prasu, vai runā latviski, daudzi jauni cilvēki atbild: «Ja ņe poņimaju», bet, kad ilgāku brīdi ieklausos viņu sarunās, atklājas visai labas valodas zināšanas. Fakts ir tāds, ka latviešu valoda ir izteikti pasīva, mierīgi runājama valoda, kurā nav draudu. Vēsturiski par tādiem tiek uzskatīti arī paši latvieši. Par to vislabāk liecina kāds piemērs. Kad dažiem latviešiem jautāju, kuras latviski ir uzbrūkošākās frāzes, dzirdēju arī atbildi – bitīt matos. Iztulkoju to angliski, man bija jāsmejas. Taču man tas patīk. Pievilcīga šķiet doma, ka valodā var nebūt lamuvārdu un agresijas un ka vārdi, kas to raksturo, piemēram, agresija, ir aizgūti no angļu valodas. Krievu valoda ir pavisam citāda. Grūti iedomāties valodu, kurā būtu vairāk lamuvārdu. Mani pārsteidza, ka manas universitātes bibliotēkā bija krievu lamuvārdu vārdnīca – vairāk nekā 60 lappušu bieza! Krievu valodas raksturs vēsturiski atspoguļojas arī pašas Krievijas agresīvajā dabā. Domāju, lamuvārdu trūkums Latvijā vairākās paaudzēs palīdzēs izskaidrot, kāpēc citas valstis to tik regulāri iekarojušas. Valoda nesatur uzbrukumu, līdz ar to arī cilvēkiem grūti radīt agresiju.
