Jautājam Augstākās Padomes deputātiem, kuri 1990. gada 4. maijā balsoja par valsts neatkarības atjaunošanu
Andris Tomašūns, vēsturnieksAr to, ka mums ir sava valsts. Gandrīz trim tūkstošiem pasaules tautu tādas nav. Lepojos ar mūsu jauniešiem. Cik man nācies ar viņiem iet pasaulē, nekad nav bijis jākaunas.
Igors Movels, uzņēmējsEsmu lepns par to, ka biju deputāts, kurš balsoja par Latvijas neatkarību. Par to, kas noticis pēc tam, man ir kauns. Pēc valsts atjaunošanas pie varas metušies pašlabuma meklētāji, kuri grib tikt «pie siles». Iestājos par prezidentālu republiku, lai ir tautas vēlēts līderis un konsekvence ilgtermiņa attīstībā.
Mārcis Cīrulis, Jelgavas slimnīcas neonatalogsIzmantošu salīdzinājumu no savas profesijas. Pirms divdesmit gadiem radījām bērnu, kurš sliktas audzināšanas dēļ iznācis drusciņ defektīvs – tie zēni un meitenes, kas pašlaik sēž «augšā», pieļāvuši «fušierus». Viņš nav pats labākais, taču ir mūsējais. Es lepojos, ka mums viņš vispār ir, jo ļoti daudziem bērnu nav.
Imants Geidāns, Rīgas Kosmetoloģijas koledžas direktorsVēl aizvien lepojos, ka mums pietika drosmes pieņemt lēmumu par valsts atjaunošanu. Diemžēl atjaunotās neatkarības pirmajos divdesmit gados daudz kas ir pamatīgi sacūkots. Kad Jelgavas pašvaldībā un Saeimā strādāju par deputātu, jutos kā varonis. Taču ar gadiem saprotu, ka esmu bijis vienkārši vēstures nerrs. Lepojos par latviešiem, kas saglabājuši savu nacionālo kultūru un dzīvesdziņu, kaut gan visos laikos tā bijusi apdraudēta.
Voldemārs Strīķis, Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesorsVaram lepoties ar to, ka brīvība un neatkarība ir atgūta. Lepojos, ka latvieši izveidojuši kādu tūkstoti modernu lauku saimniecību, kuras ir tādā līmenī, kāds «krievu laikos» pat sapņos nerādījās. No audzēšanas līdz pārstrādei ir labi sakārtota meža nozare, kas arī ir caur un caur latviska. Lauksaimniecībā gan vēl ir daudz neizmantotu iespēju.
