Jelgavas mākslinieku organizācijas 40. jubilejas gadā publicējam mākslas maģistra Jelgavas Mākslinieku biedrības valdes priekšsēdētāja Māra Branča ieskatu atmiņu krājumos
Sākums 22. aprīļa numurā.Grūtais sākumsLabi iepazinis Liepājas mākslinieku organizācijas veidošanos, Guntis Strupulis ķērās pie patstāvīgas mākslinieku grupas veidošanas mūsu pilsētā. Pirmais pieteikums bija 1970. gada pavasara izstāde, kurā līdztekus minētajiem autoriem piedalījās arī gleznotājs Paulis Buldinskis un koktēlnieks Krišjānis Kugra, bet Uldis Zuters vēl nebija atgriezies no dienesta armijā.Pirmajā Jelgavas mākslinieku izstādes katalogā G.Strupulis rakstīja: «Tagad esam trīspadsmit jelgavnieki – profesionāli mākslinieki. Nododot skatītāju vērtēšanai šo savu pirmo kopējo izstādi, mēs ceram, ka tā radīs interesi kā topošas mākslinieku grupas debija. Dažiem no mums šis ir pirmais pavasaris Jelgavā. Ticam, ka tas būs arī pilsētas mākslas dzīves pavasaris.»Tas patiesi bija skaists pavasaris pilsētnieku dzīvē, un viņi nepievīla. Vairāk nekā divi tūkstoši jelgavnieku gāja iepazīties ar «mūsu» māksliniekiem.Decembrī viņi vēlreiz savu daiļradi rādīja Rudens izstādē. Šoreiz līdztekus uzlūgtajiem viesiem pievienojās keramiķe Mirdza Dreimane, gleznotāji Hugo Jakobi, Valerians Dadžāns un Pāvils Lūciņš, arī U.Zuters bija atgriezies mājās. Ne visiem jaunpienākušajiem bija akadēmiska mākslas izglītība. Šāda attieksme iezīmēja kādu būtisku iezīmi provinces kultūras dzīvē – tālāk no metropoles profesionālie mākslinieki nenoslēdzas savā cunftē, melnkoka tornī, bet labprāt uzņem savā vidū arī citus radošus cilvēkus, kuri sasnieguši atzīstamu līmenī amata noslēpumu apguvē. Šī izstāde bija prelūdija pašam svarīgākajam Jelgavas mākslinieku grupas notikumam – 1970. gada 2. decembrī Latvijas PSR Mākslinieku savienības valde pieņēma lēmumu izveidot patstāvīgu Jelgavas nodaļu. Mēneša beigās – 28. decembrī – sanāca tās pirmā kopsapulce, kurā Mākslinieku savienības valdes priekšsēdētājs Edgars Iltners paziņoja valdes lēmumu. Jaunizveidotās Jelgavas mākslinieku grupas valdes vēlēšanās par tās priekšsēdētāju tika izraudzīts G.Strupulis.Vizuāli nepievilcīgā pilsēta bija jāpadara patīkama cilvēkiem. Vispirms vajadzēja panākt, ka pilsētas noformējuma skices tiktu apstiprinātas, lai novērstu diletantisku un amatniecisku plakātu un panno izvietošanu. Šim nolūkam tika izveidota Mākslas padome. Bija jāpārvar iepriekšējo gadu rutīna, kad pilsētas noformējumu kvalitāti noteica to politiskais saturs, bet ne mākslas forma.Pēc pāris gadiem kopsapulce konstatēja, ka «nav piespiedu līdzekļu Mākslas padomes lēmumu izpildes panākšanai». Savukārt mākslas zinātniece Ausma Belmane tajā pašā sanāksmē sūri noteica, ka mākslinieki «nāca ar detalizētu rīcības plānu pelēcības laušanā pilsētas mākslas dzīvē. Žēl, ka, atduroties pret pilsētas pretestību, jūtams zināms spēku apsīkums». Nonāca pat līdz tam, ka tirdzniecības pārvalde atteicās maksāt Dzintrai un Andrejam Zvejniekiem par restorāna «Lielupe» interjeru. Brīžiem pilsētas galvenais mākslinieks Visvaldis Garokalns un Sadzīves pakalpojuma kombināta mākslinieks noformētājs Andrejs Zvejnieks cīnījās kā donkihoti ar vējdzirnavām, lai pilsētu padarītu pievilcīgāku. Dažādu iestāžu vadītāji nereti uzskatīja, ka mākslinieki tikai traucē viņu darbā. Izpildkomitejas priekšsēdētājs Dmitrijevs bija gan solījis, ka būvēs vēl mājas ar mākslinieku darbnīcām, taču savu solījumu ne viņš, ne viņa pēcteči neturēja – jaunas darbnīcas neuzcēla nekad.Kaut arī mākslinieki pūlējās, pilsēta vizuāli mainījās maz. Andulis Krūmiņš izstādē «Pilsēta perspektīvā skatījumā» piedāvāja vairākus Jelgavas labiekārtošanas variantus. Viņa sacītais netika sadzirdēts. Krišjānis Kugra un citi mākslinieki Alunāna parkā, kur apglabāts latviešu teātra tēvs, ieteica izvietot populārā dramaturga un režisora lugu varoņus, cirstus kokā. Arī šis aicinājums izskanēja kā saucēja balss tuksnesī.Kaut gan mākslinieku idejas bieži vien neguva atbalstu pie pilsētas varasvīriem, Jelgavas iedzīvotājos radās interese par glezniecību un zīmēšanu, un 1972. gadā pie kultūras nama izveidoja gleznošanas studiju, kuras vadību uzņēmās nesen Viļņas Mākslas institūtu absolvējusī gleznotāja jelgavniece Silvija Meškone. Pēc pusotra gada viņas vietā stājās V.Garokalns. Viņš pacēla amatiergleznotāju darbu kopējo māksliniecisko līmeni, tādēļ 1981. gadā studijai piešķīra tautas kolektīva goda nosaukumu. Vēl pēc gada – 1982. gadā – Tautas gleznošanas studijas vadību pārņēma gleznotājs Ivars Klaperis. Pa šiem gadiem kolektīva potenciāls pieņēmies spēkā, tajā krietni audzis dalībnieku skaits, un kopš 2009. gada septembra I.Klaperim pievienojusies arī Anda Kalniņa. Turpmāk vēl.
