Gaida Daugule: «Grūtākais mūsu dzīvē bija pārnākšana uz Jelgavu»
Jau četrpadsmit zelta pāru pieteikušies dzīves lielās jubilejas atzīmēšanai, kas šogad Pilsētas svētkos notiks pirmo reizi. Starp viņiem arī Gaida un Imants Dauguļi, kuru zelta kāzu jubilejas datums ir rīt un kuri svētdien dosies pie Sv.Annas baznīcas altāra. «Savu nākamo vīru pirmo reizi ieraudzīju piecdesmito gadu sākumā Irlavā, kad man bija divpadsmit trīspadsmit gadu. Viņš, būdams jauns šoferis, ar auto veda pienu uz pienotavu, kas atradās netālu no mūsu mājām. Parasti svētdienas rītā pēc ballēm Imants samiegojies «fiksi» izkrāva kannas un iekāpa kabīnē atpakaļ, lai, kamēr samaļ krējumu, pasnaustu,» stāsta Gaida Daugule. Viņa ir trīspadsmit gadu jaunāka par Imantu, kurš savu īsto mūža draugu bildināja, kad bija nodzīvojis pāri trīsdesmit. Pogas tomēr vajadzēja griezt«Es arī kāzu jubilejas svinībās teikšu, ka tāda kaisles klikšķa, pirmo reizi ieraugot Imantu, man nudien nebija. Līgavainis bija ļoti sirsnīgs, akurāts, mēs viens par otru visu zinājām. Tiesa, tām vecajām brūtēm vajadzēja izgriezt pogas. Bet man bija divdesmit viens gads…» šķelmīgi ar skaistas sievietes pašapziņu atceras Gaida. Cerēšanās laikā, kas ilga apmēram pusotru gadu, viņa strādāja Irlavas bērnunamā. Imants piedzima 1925. gadā Rīgā, tur arī uzauga. Jauneklis būdams, sapņoja par aviāciju. Vācu laikā viņu iesauca gaisa karaspēkā, bija pirmie lidojumi ar planieri. Taču par kara lidotāju Imants nepaspēja izmācīties – karš beidzās ātrāk. Kā pēc vācu kapitulācijas no Austrumprūsijas atgriezies Latvijā pie ģimenes, kas pa to laiku bija devusies bēgļu gaitās uz Kurzemi, viņš stāstīt negrib. «Man izdevās krievus apmānīt,» tikko manāmi pasmaidot, saka sirmais vīrs, kurš pēc kara nenokļuva gūstekņu nometnē, bet gan obligātajā dienestā padomju armijā, kas tomēr bija labāk. 1951. gadā Imants sāka strādāt par šoferi, sākumā Irlavas pienotavā, vēlāk bērnunamā. Neiekļūstot nevienā nopietnā satiksmes negadījumā, viņš pie stūres ir līdz šai dienai. «Baltā» un «melnā» saderībaKāzas notika Irlavas bērnunamā. Imants un Gaida bija nodomājuši, ka aizbrauks uz Tukumu sarakstīties, un tas arī viss. Kad par savu darbinieku lēmumu nerīkot kāzas uzzināja Irlavas bērnunama direktors Ilmārs Konoplīns, viņš teica, ka šā vai tā taču 1. maijā (padomju laikā strādnieku solidaritātes svētkos) balle jārīko. Viņš kopā ar sievu kļuva par jaunā pāra vedējiem. Sanāca cilvēku divdesmit, un gāja jautri. «Tolaik nebija pieņemts laulāties baznīcā. Taču vismaz zelta kāzās esam nolēmuši iet pie altāra,» atceroties tos laikus, saka Gaida. Pedagogu vide Irlavas bērnunamā rosināja domas par tālāko izglītību. Nodibinot ģimeni, Gaida bija beigusi deviņas klases. Pateicoties vīra un vīra mātes atbalstam, kas rūpējās jau par divām mazām meitām (kāzu gada decembrī piedzima Anita, 1964. gadā – Ilze), Gaida neklātienē pabeidza vidusskolu un tad arī Liepājas Pedagoģisko institūtu. «Esmu palicis tāds «melnais», it kā vienkārša darba darītājs. Varētu domāt, kā tāda inteliģenta skolotāja, vienu laiku pat bērnudārza direktore, var būt kopā kaut kādu šoferi un atslēdznieku. Mēs šos piecdesmit gadus esam nodzīvojuši, paliekot katrs savā profesijā,» teic Imants. Viņš uzskata, ka ļoti svarīgi ir laulības dzīvē censties saprast otru cilvēku. Bez strīdiem gan iztikt nevarot, taču līdz trauku plēšanai nekad neesot nonākuši. Pienākums maina dzīviKad Gaida bija ieguvusi augstāko izglītību, viņa teica Imantam, ka vajadzētu trešo bērnu. Līdz šim bija ļoti gaidītas meitas, kurām vārdus deva vīrs un vīra māte. Liels bija pārsteigums (ultrasonogrāfija tolaik vēl nebija modē), kad 1976. gadā piedzima Uģis. Uz raudzībām cits pēc cita atnāca astoņdesmit viesu… Gan Imants, gan Gaida atzīst, ka arī viņiem nav gājis gludi. Ģimenes saitēm kritiskais pārbaudījums bija atnākšana uz Jelgavu, kur dzīvoja Gaidas krustvecāki, kas bija uzaudzinājuši gan viņu, gan dvīņu māsu Rutu (ģimeni tēvs atstāja vēl pirms kara, bet māte nomira, kad meitām bija septiņi gadi). «Man bija morāls pienākums pret krustvecākiem, kuru veselība tolaik pasliktinājās, un viņi bez manas aprūpes iztikt nevarēja,» stāsta Gaida. Savukārt Imanta māte ne par ko negribēja nākt uz pilsētu. Turklāt Slampē, kurp Dauguļi bija pārcēlušies no Irlavas, viņiem solīja četristabu dzīvokli, Gaidai bija labs darbs skolā, Imantam – kopsaimniecībā. Divus gadus abas ģimenes puses ikdienā šķīra apmēram piecdesmit kilometru attālums. Sestdienas vakaros Gaida ar savu zaporožecu vai Tukuma vilcienu brauca uz Slampi, svētdienas vakarā – atpakaļ uz Jelgavu, kur viņa strādāja bērnudārzā. Ilgi tā turpināt nevarēja. Visbeidzot tika nolemts, ka visi pārcelsies uz Jelgavu. Un sākās jauns dzīves posms, kas lielā mērā saistās ar rūpēm par veciem cilvēkiem – krustvecākiem un arī vīramāti, kas jaunajā vietā tomēr iejutās labi un nodzīvoja gandrīz līdz 101 gadam. Imants daudziem jelgavniekiem varētu būt palicis atmiņā kā pilsētas autobusa šoferis. Vecmāmiņas darbsGaidai dzīves krustceles izveidojās 1999. gadā, kad viņa nosvinēja 60 gadu jubileju, taču vēl bija domājusi turpināt pedagoga darbu. Tolaik vecākās meitas Anitas ģimenē bija piedzimis trešais bērniņš – Elīza –, bet tad Anitai nāca labs darba piedāvājums. Ko darīt? Atstāt mazmeitiņu pensionētā vectētiņa aprūpē? Kā viņš ar pamperiem tiks galā, vai visa ģimene nebūs stresā? «Es vienu nakti negulēju, liku pa plauktiem plusus un mīnusus un sešdesmit gadu vecumā nolēmu no skolas aiziet. To neesmu nožēlojusi nevienu brīdi. Divus gadus pēc Elīzas dēla ģimenē piedzima Patrīcija. Nu, paldies Dievam, sākuši dzimt mazmazbērni,» stāsta Gaida un priecājās par Markusu, kurš pusotra gada vecumā pats naski kāpj pa koridora kāpnēm – vecmāmiņai ar bērna cilāšanu nav tik ļoti jānopūlas. Nākamā rindā ir nepilnu gadiņu vecā mazmazmeitiņa Adele. Audzināšana ir Gaidas dzīvē ļoti nozīmīgs darbs. viņa gan piebilst, ka šajā ikdienas pedagoģijā lielāki panākumi varētu būt dvīņu māsai Rutai, kas savā ģimenē izaudzināja trīs Irlavas bērnunama bērnus. Runājot par laulības dzīves tradīcijām, Gaida teic, ka svarīgi ir visus apsveikt jubilejās, tieši viņas atbildībā ir izcept īpašo dzimšanas dienas kūku. Rēķinot bērnus, mazbērnus, mazmazbērnus, znotus un vedeklu – pašus tuvākos radus –, sanākot ap divdesmit. Vasarā Imants un Gaida ieplānojuši zelta kāzu ceļojumu pa Vidzemi, Smiltenes pusi, no kurienes nāk Imanta senči.
Pirmo reizi pilsētas vēsturēJelgavas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļa aicina pieteikties 1960. gadā laulību reģistrējušos zelta pārus. Pilsētas svētkos 27. maijā viņus pieņems pilsētas galva Andris Rāvinš.Tālruņi uzziņām – 63080522, 63023733.
