Nesen Jelgavas bērnu un Jaunatnes centrā «Junda» bija skatāma jaunas mākslinieces un arī «Jundas» vizuālās mākslas skolotājas Mārītes Jevstigņejevas gleznu izstāde «Attiecības».
Nesen Jelgavas bērnu un Jaunatnes centrā «Junda» bija skatāma jaunas mākslinieces un arī «Jundas» vizuālās mākslas skolotājas Mārītes Jevstigņejevas gleznu izstāde «Attiecības». Tā jaunajai autorei bija pirmā lielā uzdrīkstēšanās un reizē arī ugunskristības.
Viss skaistais – pateicoties nejaušībām
– Ir dienas, kas tik ļoti atšķiras no pelēkās ikdienas… Tad ir svētki. Tie pienāk paši no sevis, un patīkami ir atskārst, ka viss skaistais, kas dzīvē noticis, ir bijis, tieši pateicoties nejaušībām, – saka Mārīte. Viena no lielākajām nejaušībām vizuālās mākslas skolotājas Mārītes Jevstigņejevas dzīvē ir pedagoģija. Nokļūstot savu audzēkņu vidū, viņa nonākusi pie atziņas, ka mācīties vajag visu mūžu. Arī tagad, pēc LU Pedagoģijas nodaļas beigšanas, ir vēlme studēt gleznošanu.
Skolā Mārītei zīmēšana bijis pats galvenais mācību priekšmets, un jo vairāk tuvojies pamatskolas beigšanas laiks, jo stingrāka kļuvusi pārliecība, ka turpmākās mācības un darbs būs saistīts tieši ar vizuālo mākslu. Tagad pat mazliet kļūst žēl, ka nav pamēģināts arī kas cits.
Brīžiem gan pārņem sajūta, ka nav izdevies piedzimt īstajā laikā, jo, kaut arī Mākslas koledžas laiks atmiņās palicis kā vienreizējs un burvīgs, šķiet, ka tagad tur mācīties būtu vēl jaukāk, jo sabiedrība ir kļuvusi uzskatos daudz brīvāka un atraisītāka. Koledžā pulcējas skolēni ar ļoti augstu kultūras līmeni, pasniedzēju un audzēkņu attiecībās nav nekādu plaisu, tie izturas viens pret otru kā līdzīgs pret līdzīgu. Rokdarbu nodaļā iegūtās zināšanas tagad dažkārt noder, lai atbrīvotos no stresa, jo cilvēks, viens pats ar kaut ko nodarbojoties, ir domās ar sevi, sakārto sevi iekšēji un nomierinās.
Dzīvošana starp divām pasaulēm
Emocijas, ilgu laiku krātas, pamazām sāka izpausties gleznojot. Sākumā tās bija puķes un ainavas, vēlāk, sekojot dzīvē lielam pavērsienam un notikumam, pārdzīvojumiem, sirds un prāta vibrācijām, sapņos redzētu cilvēku tēliem, savā daiļradē māksliniece pievērsās portretiem.
Agrāk nemiers pārvarēts adot, tagad – gleznojot dažādus tēlus. Aiz katra darba «slēpjas» kāds liels notikums. Brīžiem šķitis, ka visa dzīve sastāv no vienām vienīgām nelaimēm un traģēdijām, no kurām katra atspoguļota savā gleznā. Tomēr laika gaitā, pārdomājot dzīvi, nākas secināt, ka neviena īsta traģēdija nav notikusi. Portretus gleznojot, autorei nav tik svarīgi izzīmēt detaļas kā izteikt savas emocijas, lai, tās atklājot, atgūtu iekšēju līdzsvaru. Visi pirmajā personālizstādē redzamie portreti tapuši tieši mīlestības jūtu ietekmē. Iemīlējies cilvēks, pēc Mārītes domām, ir dvēseliski daudz bagātāks, viņam ir daudz lielākas radošās izaugsmes iespējas. Gleznojot māksliniece it kā aiziet prom no ikdienas, atslēdzas no visa apkārtējā, it kā dzīvo starp divām pasaulēm.
Mārīte vienmēr meklē cilvēkus, kuri, viņasprāt, ir labi un gaiši, uz kuriem var paļauties, kuri palīdz dzīvē saskatīt būtisko. Ar tādiem veicies, tādēļ ir iemesls justies laimīgai. Arī daudzie portreti tikuši gleznoti tādēļ, ka māksliniece ļoti mīl cilvēkus.
Esmu pasaulē tāpēc, lai mīlētu
Ja būtu burvju nūjiņa vai kādas citas neierobežotas iespējas, Mārīte Jevstigņejeva tikai to vien darītu kā augām dienām zīmētu un gleznotu. Viņai ļoti patīk brīži, kad iespējams būt viņai pašai, dzīvot savā iekšējā pasaulē. Tādās reizēs pat mājinieki, izjūtot dziļu cieņu un pietāti, Mārīti netraucē. Gleznošana vienmēr rada mieru un nosvērtību.
Mākslinieci kaitina cilvēki, kas nespēj tikt galā ar savām emocijām, jo viņa pati cenšas nestrīdēties un vienmēr atradusi veidu, kā pārvarēt emocijas, lai nevienam to dēļ nebūtu jācieš. Viņasprāt, pats svarīgākais ir, lai katrs mīlētu visu apkārtējo – gan cilvēkus, gan apkārtējo vidi, gan lietas un darbu. To, pēc viņas domām, var iemācīties katrs. Mārītei gribētos, lai cilvēki būtu gan mīloši, gan paši mīlētu, vismaz tādi justos, jo arī tas ir ļoti svarīgi. Turklāt viņai nemaz nešķiet svarīgi, lai tas, ko mīli, atbildētu ar to pašu. – Ir jauki, ja varu no rītiem pamosties un domāt par to, kuru mīlu. Brīžiem šķiet, ka esmu nākusi pasaulē tieši tāpēc, lai mīlētu. Dažkārt jūtos kā glābēja,– Mārīte atzīstas.
Svarīgākais nav nopērkams par naudu
Ja būtu manta, nauda un bagātība, iespējams, nemaz negleznotu, spriež māksliniece. Tā vairāk būtu dzīves izniekošana, jo saistošāks šķiet tas, ko nemaz nevar nopirkt par naudu. Arī nauda vajadzīga, kaut vai tāpēc, lai izdzīvotu, paēstu, lai gan gleznojot ēšana dažkārt var arī piemirsties. Māksliniece M.Jevstigņejeva šaubās, vai par naudu vispār ir iespējams iegādāties kaut ko jauku, jo pašas nozīmīgākās vērtības – cilvēciskas attiecības – nav iegūstamas par to. Tad viņa tomēr atskārš, ka ir iespējams nopirkt arī kaut ko patiesi labu un vērtīgu. Un tās ir grāmatas. Mārīte iecienījusi 20. gs. klasiskos romānus, piemēram, Sent-Ekziperī darbus, kā arī filosofiska satura grāmatas un daiļliteratūru. Viņai patīk, ja pēc grāmatas izlasīšanas rodas pārdomas ilgākam laikam, kā arī, ja iespējams novilkt paralēles ar savu dzīvi, rast grāmatu varoņos līdzību ar sevi. Labprāt tiek lasītas arī grāmatas, kurās atspoguļoti dzīves jēgas meklējumi.
Māksliniece sevi lutina gan ar šokolādi, gan mūziku: sākot ar Vivaldi un beidzot ar «Prodigee». Bez gleznošanas Mārītei ir vēl kāda iecienīta nodarbe – pārdomu vēstuļu rakstīšana.
Dažkārt pat bez konkrēta adresāta. Ja viņa nebūtu pievērsusies glezniecībai, tad, visticamākais, rakstītu pārdomu dzejoļus un poēmas.
Mārīte neuzskata, ka vienmēr jācenšas saglabāt vecas, jau irstošas attiecības, tad jau labāk ļaut, lai tās skaisti zūd, radot vietu jaunām. Cilvēks ar laiku mainās, viens attīstās, cits degradējas, turklāt arī attīstīšanās var notikt pavisam atšķirīgos virzienos. Jaunas attiecības M.Jevstigņejeva apzināti necenšas veidot, taču sevišķi nozīmīgas dzīvē ir tās, kuras pārdzīvojušas ilgus un nopietnus pārbaudījumu brīžus, un tādu nav daudz. Vienas attiecības pie pirmā šķēršļa, pārbaudījuma zūd, citas tieši otrādi – kļūst stiprākas.
Bērnu darbus novērtēt grūtāk
Vizuālās mākslas pedagoģei ir nozīmīgi, kādas veidojas attiecības ar audzēkņiem. Dažreiz pat svarīgāk, ka audzēkņi vēršas pie skolotājas vairāk nekā pie tuva cilvēka, meklē padomu un uzticas. Katrs audzēknis savā darbā atklāj sev vissvarīgāko. Mārīte atzīst, ka spriest par audzēkņu darbiem ir pat grūtāk nekā par pieaugušo, jo bērns ir neaizsargāts, vēl veidojas un tāpēc ļoti ietekmējas no pieaugušo viedokļa. Vērtējums bieži vien tiek identificēts ar savas personas novērtējumu. Arī pieaudzis cilvēks, jo īpaši radoša personība, var būt ievainojams un lielā mērā ietekmēties no citu uzskatiem. Tomēr pieaugušais, izmantojot savas zināšanas, ir spējīgs sevi arī aizstāvēt.
– Es gribu nodzīvot pilnvērtīgu mūžu tā, lai pēc tam nebūtu žēl. Gribu dzīvot mīļi, neizšķiežot enerģiju lieki un nevajadzīgi, – atzīst Mārīte Jevstigņejeva.
