Bāreņu tauta – tā pirms neatkarības atgūšanas latviešus – dalītus, skaldītus, izkaisītus, bez savām robežām un brīvības palikušus – uzrunāja dzejniece Māra Zālīte. Laikā, kad pirms vairāk nekā 20 gadiem valstiskums un latvietība vien modās no komas, tas bija tieši desmitniekā trāpīts raksturojums, ko savās izjūtās varēja piereģistrēt teju katrs šim zemes stūrim piederīgais. Beidzot bija legāli ļauts izraudāties, izsērot un palaist to zaudējuma sāpi vaļā, atvēlot vietu jaunam sākumam. Jā, esam bāreņi! Jādzīvo tālāk…Un dzīvojām! Tomēr ašajā skrējienā pēc kurpēm, lai ātrāk atbrīvotos no pastalām, ar kurām sākumā bijām gatavi kaut līdz pasaules galam soļot pa brīvo Latviju, piemirsām par kādu būtisku lietu, kas bārenības jēdzienam pēc visiem šiem brīvestības, ekonomiskās attīstības un tā tālāk gadiem licis uzzelt ar jaunu sparu. Valsts svētkos 11. Novembra krastmalā kārtējā sadziedāšanās tūrē ar «Tec, saulīte, rītā agri bārenīšus priecināt. Bārenīši gauži raud, tumšu nakti staigādami» par to dziļi un smeldzīgi atgādināja arī Žoržs Siksna, veltot šis rindas… aizbraukušajiem!Ooo, kurš šajā dižķibeles apvemtajā situācijā gan nav kaut reizīti aizdomājies, ka pēdējais laiks laisties prom, jo nožēlojami tuvu pienākusi sarkanā robeža, aiz kuras iestājas nespēja pabarot ģimeni un sarūpēt siltumu! Tas mūsdienās ir viens no galvenajiem emigrēšanas iemesliem, neskaitot mīlestības un personīgās dzīves līkloču izraisītas uzturēšanās vietas maiņas. Manuprāt, nebūtu daudz tādu, kas brauktu prom tikai tāpēc, ka svešā zemē siers lētāks, jo instinktīvi kaut kas vārdos grūti nenosaucams tur un nelaiž vaļā. Nedomāju, ka tas ir skolā un tradicionālajos kapu piemiņas brīžos iedīdītais patriotisms, ka vajag, ka jāmīl šī zeme, kur esi piedzimis. Tāpat nešķiet, ka Latvijā mūs notur nevēlēšanās kļūt par prastu vergu šampinjonu plantācijā. Tas ir kas cits. Man šķiet – neapzināta pretošanās sakņu nociršanai, jo tas ir tik liels zaudējums, ka itin viegli klasificējas bāreņa statusam. Uzreiz jau to nejūt. Arī pēc vecāku zaudējuma it kā viss turpina ritēt savu gaitu. Tikai dziļi, dziļi dvēselē pulsē truls tukšums. Mēs pārāk bieži pārvērtējam piederības izjūtas nozīmi!
