Lai arī apkārt virmo saukļi, ka pasaule turas uz mīlestību, man šķiet, ka pareizi būtu jāsaka – uz pacietību un cilvēku darbīgumu. Vai tad nu nav iemesls apcerēt ko fundamentālāku?Cilvēks ir tikai tāds augonis uz dabas krūts – tāds teiciens nāk no iepriekšējās paaudzes audzināšanas un izglītības programmas. Tas aug, pūžņo un smako. Un neliek miera citiem, līdz kāds cits uzaugums, kā rētaudi, to vienkārši piebeidz.Ir jauki, ja apkārt plašumi un ir, kur nolīst, lai nesaskrietos krustcelēs ar pastāvīgiem alus degustētājiem, kas atraduši pieskrietuvi autobusu pieturā, lai svaigi notīrītā teritorijā apspriestu nepareizo valdību. Protams, pie viena arī uzčurātu pastāvošajai iekārtai. Uz draudzīgiem aicinājumiem to nedarīt nav nekādas reakcijas, jo smadzenes ir aiztecējušas līdzi saprātam.Var aiziet kādam pensionāram malku paskaldīt kā timurieši. Lai saprastu, kas ir timurieši, atkal vajag papūlēties uzzināt, un tā jau tā mūžizglītība rodas. No darba zināt, kas īsti ir darbs. Vai tikai muskuļu noslodze vai smadzeņu vingrinājumi ar klātpieliktiem instrumentiem un ekstremitāšu kustībām.Pat Neo aizgāja pagrīdē. Visticamāk, parakt zemi, lai iestādītu kartupeļus un iesētu salātus. No sprēgāšanas pa vadiem paēdis nebūsi. Un lielo algu cipari paša kuņģim sātu nedod.Tāpēc pārdomāsim un iesim pastrādāt paši sava vēdera labā, lai smadzenēm miers un labklājība! Dace Meldere Valgundē
