Vieglatlētikas rudens sacensībās piedalījās visu pilsētas vispārizglītojošo skolu komandas, toties nebija citugad redzēto tehniskā liceja, amatu skolas un mūzikas koledžas audzēkņu.
Vieglatlētikas rudens sacensībās piedalījās visu pilsētas vispārizglītojošo skolu komandas, toties nebija citugad redzēto tehniskā liceja, amatu skolas un mūzikas koledžas audzēkņu.
Mazliet vēstures
Šogad Latvijas vieglatlētikai simtā gadskārta, un savu ieguldījumu tās ceļā līdz mūsdienām devusi arī Zemgale ar tās galvaspilsētu Jelgavu.
Mītavas reālskolā 1912. gadā sāka darboties pirmais latviešu skolēnu vieglatlētikas pulciņš, bet gadu vēlāk Mītavas skolēni līdzās rīdziniekiem, liepājniekiem un kuldīdzniekiem sarīkoja savas pirmās sacensības. Programmā līdzās īsākām un garākām skrējienu distancēm, vienkāršai lēkšanai bijusi arī augstlēkšana, šķēpa un diska mešana.
Vidusmērs un kas virs tā
Neapšaubāmi, mūsu pilsētas stadiona skrejceļos un sektoros šobrīd nevar sasniegt izcilus rezultātus. Arī vidusmēra sasniegumi skolēnu sacensībās ir zemāki nekā pirms gadiem desmit, divdesmit. Tāda parādība vērojama visās postsociālisma valstīs, un tās skaidrojumam vajadzētu atsevišķu aprakstu. Bet šodienas skolēnu vidū atzīmēsim tos, kas tomēr izcēlās virs vidusmēra. Pirmām kārtām tas ir Latvijā labi pazīstamā basketbolista Mārtiņa Bandenieka 100 metru skrējiens, kura rezultāts 11,5 sekundes (fiksēts ar rokas hronometru) ir viens no labākajiem Latvijā šajā vecuma grupā. Līdz augstākām sporta virsotnēm vēl ceļš priekšā, bet šodien mēs varētu jautāt: vai Mārtiņš būs ātrākais un precīzākais spēlētājs kādā vadošā basketbola komandā, vai arī, ejot vieglatlētikas virzienā, mūsu pilsētā aug nākamais Sergejs Inšakovs?
Jāatzīmē arī jau Latvijas mērogā pazīstamie 5. vidusskolas vispusīgie vieglatlēti Viktors Bisters un Mihails Šapovalovs (augstlēkšanā, barjerskrējienā un tāllēkšanā). Šīs skolas zēni bija pārāki arī lodes grūšanā un šķēpa mešanā, ātrākie 4 x 100 metru stafetes skrējienā. Līdz šim pat savā 2. vidusskolā mazpazīstamais Oskars Mīļais uzvarēja 400 metru distancē, un nākamajā sezonā labākos stadionos viņam būtu pa spēkam skriet vismaz pāris sekunžu ātrāk. Arī jaunietēm skrējienos toni noteica 5. vidusskolas pārstāves: Natālija Tevdaradze (100 m), Svetlana Petrovska (400 m), Darja Vasiļjeva (1500 m). Inese Siliņa no Spīdolas skolas palika nepārspēta lodes grūšanā un šķēpa mešanā, bet Evita Lāce (4. vidusskola) uzvarēja augstlēkšanā.
Par sacensību lietderību – jaunieši un pieaugušie
Pēc sacensībām dzirdēju vairākus pilsētas sporta speciālistus spriežam par to lietderību, tāpēc jautāju pašiem dalībniekiem, trīs skolēniem, kas, kā paši teica, ar sportu aktīvi nenodarbojas, bet sacensībās piedalījās tāpēc, ka «lika skolotāja», kā viņiem patika sacensības un vai tādas vajag rīkot. Jaunieši gan lūdza neminēt ne skolu, ne viņu vārdus, jo «mūs var nepareizi saprast».
«Rīkot vajag, jo šajā dienā mūs atbrīvoja no dažām stundām, lai sagatavotos. Varējām satikt paziņas no citām skolām. Žēl, ka stadionā nebija mūzikas, būtu vēl interesantāk.
Vispār tā bija labi pavadīta diena. Ja vēl smiltis lēkšanas bedrē nebūtu tik netīras un tā briesmīgā tualete…
Es metu šķēpu. Tik tuvu, ka kauns pašai. Ja kāds pamācītu, aizmestu tālāk. Avīzē lasīju, ka Latvijā visur metot šķēpu, vai tad mēs Jelgavā esam dumjāki?
Vispār mums patīk augstlēkšana, tikai jābūt, uz kā lēkt. Kas vēlēsies, tas arī kaut ko iemācīsies. Protams, sacensties vajadzētu, tikai pie mums skolā nerīko sacensības.»
Tā vidusskolēni pēc sacensībām. Starp atbildēm bija arī visai asi izteikumi par skolu sporta laukumiem. Kādi secinājumi pēc gadskārtējām skolēnu rudens sacensībām radušies pieaugušajiem, skolu fizkultūras skolotājiem un pilsētas sporta speciālistiem?
