Pa vizbuļu piesēto gravu karietē savulaik vizinājusies Aspazija
Šogad, kaut arī pavasaris atnācis vēlu un negribīgi, Jēkabniekos Ceplīšu gravā zilie vizbuļi zied kā traki. Vietējie zina teikt, ka cilvēku tur pārņemot īpašas sajūtas, labāk raisoties domas, tiekot dziedināts prāts un pārņemot neaprakstāms miers. Ne velti savulaik šo vietu bija iecienījusi arī Aspazija, lai smeltos iedvesmu. Tur tapuši vairāki viņas dzejoļi. Ik gadu uz vizbuļu gravu spēku un enerģiju smelties nāk vietējie bērni. Viņi to uztur kārtībā, rūpējas par to un saudzē. Ar dziesmām, rotaļām un desiņu cepšanu gravā ik gadu tiek sagaidīti pavasara atnākšanas svētki. «Te ir kā Dieva ausī,» teic Jēkabnieku bibliotēkas vadītāja Jautrīte Joze un aicina ciemos. Aspazijas «Ceļojums» vizbuļu gravāPiestājam Ceplīšu gravā jeb krācē, kuru ik pavasari bagātīgi pārklāj vizbulīšu zilā sedzene. «No vietējās iedzīvotājas Līzes Lagzdiņas, dzimusi Goldberga, atmiņām esmu uzzinājusi un stāstu bērniem par to, kā pirms daudziem gadiem pavasaros vizbuļu ziedēšanas laikā pie Gudēnu saimnieka cauri zilajai ziedu segai brauca Aspazija. Līzes kundzes atmiņās Aspazija bija palikusi kā ļoti skaista un cēla sieviete. Viņa allaž ar prieku nolūkojusies dzejniecē, kad tā lepni karietē braukusi garām. Un, dodoties cauri šim dabas skaistumam un pārbraucot strautiņu, kas pavasaros jautri čaloja, Aspazijai radās dzejolis «Ceļojums», stāsta J.Joze. Aspazija bieži ciemojās pie Gudēnu saimnieka un šos braucienus apcerējusi arī grāmatā «Zila debess zelta mākoņos». Lūk, rindas no šā darba: «.. Tad nāca pats bīstamais Gudēnu tilts, pār kuru bij pāri jābrauc pie pašām Gudēnu mājām. Bīstams viņš bij tādēļ, ka bij vecs, ar caurumiem un bez lēnēm abās pusēs. Māte arvien bij bēdājusies, ka reiz nu gan kāds ielūzīšot un galu dabūšot. Es biju tilta vidū – un notika lūzums..»Šodien šī māja atrodas Svētes pagasta teritorijā, bet tilta vietā izveidota trošu laipa.Ceplīšu kapi Gravā atrodas arī kapsēta. Tie ir Goldbergu dzimtas kapi, kas šodien diemžēl ievērojami nopostīti. Vainojami cilvēki, taču savu pastrādājuši arī jenoti, kas šajā vietā labi iedzīvojušies un sarakuši alas. J.Joze stāsta, ka vēl pirms pāris gadiem tuvinieki braukuši kopt dažas kopiņas, taču šogad tas nav darīts. Savā laikā tie bijuši skaisti ģimenes kapi, bijis arī liels zvans, kas par cilvēku ziedotu naudu (200 latiem) speciāli izliets Liepājā. Zvanā iegravēti ziedotāju vārdi. Kapsētā glabāti iedzīvotāji no Platones un Zaļeniekiem. Komjaunieši savulaik visus krustus izcirtuši, bet zvanu aizveduši uz Zaļenieku baznīcu. Līzes tēvs Jānis Goldbergs katru nedēļu iezvanījis sestdienas vakarus. Tā 1994. gada vasarā stāstījusi L.Lagzdiņa.«Par unikālu parādību Latvijas memoriālajā tēlniecībā tiek uzskatīts Jakopa Osinska kapa piemineklis (1616. gads) no Ceplīšu kapiem. Tas veidots tā dēvētajā ciešanu krusta formā un bagātīgi rotāts ar figurāliem ciļņiem. Šo neparasto krustu jau pagājušā gadsimta sākumā savā dienasgrāmatā iezīmējis Jelgavas mācītājs G.H.Hūns. Mūsdienās, nolauzts no pamatnes un zemē ieaudzis, tas ilgu laiku nebija saistījis mākslas pētnieku uzmanību. Rundāles pils muzeja darbinieki to uzgāja un uz muzeju pārveda 1973. gadā.J.Osinska piemineklis ir Latvijā vienīgais grezni dekorētais viduslaiku kapu krusts. Tā vienā pusē iekalts īss, bet ortogrāfiskām kļūdām pilns teksts, kas sniedz lakoniskas ziņas par nelaiķi, otrā pusē – starp spārnotām eņģeļu galviņām – Kristus augšāmcelšanās aina, stāsta J.Joze. Šodien saglabājies tikai zvana tornis, paši kapi izpostīti, pieminekļi izgāzti, uz tiem vien lasāmi mirušo vārdi un miršanas gadi.Notikums Ceplīšu kapos«Ceplīšu mājās kādureiz sabraukuši studenti jautri pavadīt nedēļas nogali un salīguši, ka viens no viņiem naktī atnesīs krustu no kapiem. Tonakt bijis ļoti vētrains un lietains. Salīguši uz kasti alus. Turklāt krusts pēc tam bijis jāaiznes atpakaļ uz vietu, no kuras paņemts. Ja salīgts, tā arī darīts.Visi ciemojas, bet tas varonīgais kā nenāk no kapiem, tā nenāk. No rīta iet meklēt, kur palicis. Atrod guļam līdzās Ozola krustam, kas bijis tik smags, ka nesēju piespiedis, un šis no bailēm nomiris,» senu stāstu no L.Lagzdiņas atmiņām zina atstāstīt J.Joze.Līzes tēvam bijis jāatbild, kādēļ jaunos ļaudis pulcinājis – vai tikai nav jaunstrāvnieki? Varas iestādes tēvu apcietinājušas, izmeklējušas notikušo. Pēc kāda laika viņš gan atbrīvots, bet pie katra gadījuma tramdīts. Galu galā mājas pārdotas «zem āmura».Pēc brīnuma – katru gaduCeplīšu gravā slejas arī viens no Latvijas dižozoliem. To gan nopietni apskādējuši bebri – apgrauzuši stumbru. Dižais ozols ir dabas piemineklis, taču pamazām sāk nokalst. Bet krāšņā vizbuļu ziedēšana atkārtojas ik pavasari. Jēkabnieku bibliotēkas vadītāja smaidot citē Saucerīti Viesi: «Vai tu esi kādreiz paskatījies, kā zilā vakarā mēness pāri upei ceļ ņirbošu, vizošu tiltu? Bet dārzā agrā pavasara rītā – vai tu esi pamanījis, ka zemei aug zaļi, plīvojoši spārni? Un vai tu kādreiz esi dzirdējis dzejoli:Mazā, sirmā kumeliņāJāj pa ceļu pasaciņa.Ātri, ātri steidzas viņa..»un piebilst: «Lai šo brīnumu ieraudzītu, pēc skarbās ziemas mēs ar bērniem dodamies pārgājienā.»
«Ceļojums», Aspazija Pavasara plūdi gāzāsKalnos, lejās šķīzdami,It kā vergi projām steidzās,Savas važas lauzuši.Zaļa zāles villainīteTērpa atkal ielejas,Vizbulītes, vijolītesCēla savas galviņas.Tūkstoš rasas pilieniņuSaules liesmās dzirkstēja,Un ikkatrs asniņš dzēraKā no zelta kausiņa.Vējiņš, šurpu turpu skriedams,Visiem vaigus glāstījaUn par laimi, mīlestībuKatram ausīs čukstēja.
