Kad Raja ieradās Latvijā, Arnoldu no dzimtenes aizveda
Laikam ritot, arvien retāk sastopam cilvēkus, kuri atceras Otro pasaules karu, četrdesmito jeb baigo gadu notikumus. Taču Garozā dzīvo kāds ļoti cienījamu gadu pāris – Arnolds un Raisa Freimaņi. Pirms gadiem sešdesmit viņš bija tikko no gūstekņu nometnes atgriezies leģionārs, viņa – no bada pārņemtās pēckara Krievijas iebraukusi meitene. Ceļā uz skolu jādzied«Esmu dzimusi 1933. gadā Smoļenskas apgabalā. Savu tēvu es nepazīstu, jo, kā krievi saka, «māte meitās palika». Mani audzināja vecmāmiņa, kurai pašai bija vienpadsmit bērnu. Pēc kara dzimtajā pusē plosījās slimības un bads. Vecmāmiņa mežā lasīja baltās sūnas, kuras izkaltētas varēja ēst. 1945. gadā māte mani ar vilcienu atveda uz Latviju, izkāpām Garozas stacijā. Māte dzīvoja gan te, gan Krievijā, bet mani kā audžumeitu pieņēma Skuju ģimene. Arī Latvijā tolaik bija trūkums, tomēr ne bads,» atceras Raja. Viņa kopā ar latviešu bērniem dziedādama pa mežu gāja uz Garozas skolu, kas atradās deviņu kilometru attālumā. Audžumāte pamācījusi, ka ceļā jādzied tāpēc, lai mežabrāļi dzird un bērnus netīšām nenošauj. No šāvieniem un bumbu sprādzieniem Rajai kā kara laikā augušai gan neesot bijis bail. Visu mūžu viņa kājās nēsā iekapsulējušās šķembas. Pie krievu meitenes paslēpties drošākBērnībā Raju sāpinājusi latviešu bērnu attieksme. Viņu kā krievieti vienaudži visādi apcēluši – reiz iesprostojoši kāpostu bedrē –, aprunājuši. Tikai vēlāk Raja sapratusi, kāpēc daudzās latviešu ģimenēs attieksme pret krieviem bijusi tāda. Ar asarām sirmā kundze atceras 1949. gada marta dienu, kad pie viņas atnākusi skolotājas Hermīnes Krūmiņas sūtītā skolasbiedrene Zaiga Ziemele. Toreiz čekisti gūstījuši Ziemeļu četru bērnu ģimeni, kas dzīvojusi kaimiņmājās Lamžos. Taču liktenīgajā brīdī Zaiga atradusies skolā. Skolotāja Krūmiņa, uzzinot, ka meiteni meklē čekisti, sūtījusi viņu pie draudzenes Rajas, kuras audžuvecāku mājās viņa nodzīvojusi trīs dienas. Pēc tam, kad Zaigu vairs nemeklēja, viņa aizbrauca pie radiem uz Rīgu, un abu bērnības draudzeņu sakari pārtrūkuši. Vienīgi pēc desmit gadiem, atgriežoties no Sibīrijas, Raju sameklēja Zaigas māte, kas teikusi, ka grib uz viņu tikai paskatīties. Tā viņa klusi izteikusi pateicību par meitas glābšanu. Kritušie – aizsegs dzīvajiemArnolds Freimanis piedzima 1921. gadā. Tajā pašā gadā viņa tēvam latviešu strēlniekam kara invalīdam Artim Indriķim Freimanim valdība piešķīra sešpadsmit hektāru Mazrundāles muižas zemes. Smagā darbā tika iekopta jaunsaimniecība «Grāvīši». 1927. gadā tēvs mira, un jau agrā jaunībā Arnolds pārņēma saimniecības vadīšanu. Pēc 1940. gada okupācijas jaunā režīma kalpi uzņēma viņu kara uzskaitē un solīja, ka būs jāiet dienēt tankistos. Taču, karam sākoties, bēgošā sarkanā armija latviešu puišus nepaspēja mobilizēt. Jaunie okupanti vācieši Arnolda iesaukšanu latviešu leģionā atlikuši trīs reizes. Viņš domā, ka pasaudzēts tādēļ, ka ir zemnieks – maizes devējs. Tomēr 1944. gada 21. februārī pirms lielās atkāpšanās Volhovas frontē Arnoldu iesauca 19. divīzijā. Sekoja mācības Paplakā, nosūtījums uz fronti. Īstas kaujas kristības viņš pieņēma Kurzemes frontē, kur latvieši stāvējuši pret latviešiem. «Kas tur krita cilvēku! Zeme bija dikti sasalusi, mainot pozīcijas, ierakties nevarējām. Tādēļ dažkārt pavācām kritušos pretinieka karavīrus un aiz viņu sasalušajiem augumiem slēpāmies,» atceras Arnolds, kurš savas kara gaitas izgāja bez ievainojumiem. 1944. gada Ziemassvētku kaujās pie Lestenes Vanagu mājām viņš krita gūstā. Toreiz izbeigusies munīcija. Pēdējo patronu pietaupīt sev pašam divdesmit divus gadus vecajam jauneklim bija žēl. «Tu nezini, kā ķirši zied»1945. gada februārī viņu no gūstekņu nometnes Jelgavā pie Cukurfabrikas stacijas ieslodzīto ešelonā izveda uz Krieviju.Par dzīvi gūstekņu un soda nometnēs Arnolds sliktu nerunā. Tur gan pagāja septiņi gadi, ko parasti jauni cilvēki izmanto izglītības gūšanai, personības izaugsmei. Taču, strādājot Arhangeļskas ostas būvē, Arnolds daudz ko esot iemācījies un ar piecsimt gramiem dienišķās maizes iztikšanai pieticis. Kad par «dzimtenes nodevību» piespriestais soda termiņš beidzies, priekšnieks, kas bijis lāga vīrs, teicis: «Kur tu brauksi? Paliec tepat! Tev būs liela alga, ziemeļu piemaksas.» Uz to Arnolds atbildējis: «Bet tu jau nezini, kā ķiršu dārzs zied… Tu ābeli neesi redzējis…» Tikšanās uz Bauskas – Elejas dzelzceļa1952. gada 16. janvārī Arnolds, būdams jau trīsdesmitgadnieks, atgriezās mājās un, strādājot uz Bauskas – Elejas šaursliežu dzelzceļa, iepazinās ar Raisu, kurai tolaik bija deviņpadsmit. Kā toreiz varēja pateikt, ka tā būs mīlestība uz mūžu? Arnolds atbildes vietā sirsnīgi paskatās, bet nesaka ne vārda. Taču Rajai atbilde ir: «Es savu vīru ļoti mīlu, tādēļ, ka viņš visu ko prot un nekad nemelo. Arnolds vienmēr ir teicis tā, kā ir.» 1953. gadā ģimenē piedzima meita Anita. Par to, ka Arnoldam ir zelta rokas, stāsta Garozas centrā viņa paša būvētās mājas «Lazdas». Remontu jau mazdēls taisa, taču pamatelementi taisīti, kā nākas. Par zelta rokām un izdomas bagāto prātu «Lazdās» stāsta arī kāda apaļa tortes kaste, ko gan bijis domāts sadedzināt, bet kas tā arī palikusi pilna ar sešdesmito, septiņdesmito gadu vimpeļiem un citām goda zīmēm. Uz tām ir uzraksti: «Nopelniem bagātais kolhoznieks», «Piecgades trieciennieks», «Labākais kombainieris». Kā atceras agrākais kolhoza «Druva» priekšsēdētājs Laimonis Zalcmanis, Arnolds bija pelnījis pašus augstākos apbalvojumus, taču tos viņam nepiešķīra «sliktās» leģionāra biogrāfijas dēļ. 18 gadu bez brīvdienāmAstoņpadsmit gadu bez svētdienām Raja un Arnolds nostrādāja kolhoza cūku fermā ar divtūkstoš galvām «Speltes». Darbs kā katorga, kuru katrs vis nepieņems. Taču Freimaņi spēja savām cūkām panākt dzīvsvara pieaugumu 500 – 600 gramu dienā, un no visa Jelgavas rajona uz «Speltēm» brauca mācīties, kā jāstrādā. Kad sākās jaunie laiki, Arnolds dedzīgi piedalījās tautas manifestācijās Rīgā, Daugavas malā, pavadīja uz barikādēm dēlu Hermani, taču «Speltes» izputēja. Freimaņi saņēma fermu īpašumā, bet neveicies ar sadarbības partneriem. Darbīgais pāris vēl arvien rokas nav nolaidis un, cik spēj, saimnieko. Arnolds brauc ar savu veco traktoriņu MTZ, kas sekmīgi atrādīts tehniskajā skatē. Kūtī, kā pierasts, aug cūkas, mājās uz galda pašu gatavota putraimu desa. Freimaņu pāris, šķiet, nejūtas veci. Dzimtā aug septiņi mazbērni un jau divi mazmazbērni. Visiem viņi vēl aizvien ar savu sirds siltumu ir vajadzīgi.
