Katru reizi, kad ciemojos laukos, man jādomā par pašvaldību reformu – vēl jo vairāk tāpēc, ka tēvs ir deputāts. Apvienojot divus pagastus, centrālā vara tiek skaitliski mazliet lielākajam, bet tādēļ vien mazākais neiet draudzēties un klanīties. Lielais neapmeklē pasākumus, kas tiek rīkoti «mazajā» pagastā. Un to var saprast, jo arī attālums iespaidīgs – teju 30 kilometru. Tajā pašā laikā abos darbojas vietējie varas pārstāvji. Klausoties runās par «galīgi neizdevušos» reformu un tālākām idejām kaut kad savārīto apvienot vēl lielākos veidojumos – apriņķos –, grūti ieraudzīt ieguvumu no grandiozajām pārmaiņām, kas vairāk atgādina brēku kārtējā runču laikā, kad atkal «jāpārdala» teritorija, jāpārbīda robežas, jo – iespējams – no tā (kādam) tiks kāds labums. Runājot par Jelgavas novadu, varbūt šāda rīvēšanās nav tik izteikta, jo apvienoti patiešām daudzi pagasti. Tomēr mani nodarbina viens jautājums: kad tiks uzstādīti novadu robežas apliecinoši stabi vai ceļa zīmes? Ja tas, kur novads sākas un kur beidzas, ir slepena informācija, tad neprasiet no mums nodokļus. Ja ar mani vai manu mašīnu uz kāda lauku ceļa kas atgadīsies un «ātrie» vai policija interesēsies par manu atrašanās vietu, es pat nevarēšu pateikt, kurā novadā atrodos. Nu, jā, var jau būt, ka, izņemot mani pašu, tas nevienu neinteresē.
