Nevajag domāt, ka copmaņi zina tikai pie ūdeņiem sēdēt. Mūsu vidū ir arī dedzīgi sēņotāji. Mežos jau sācies pavasara sēņu laiks, un var doties, piemēram, pēc murķeļiem. Pirmajā mirklī murķelis šķiet tāds jocīgi krokains izaugums. Ļoti trausla sēne, aug pārsvarā trīs četru gadu jaunos un vecākos priežu mežu izcirtumos. Zem kokiem šīs sēnes nav jāmeklē. Murķelis ir visai grūti pamanāms, kaut gan tā izmērs var sasniegt pat 12 centimetru platumu un septiņu centimetru augstumu. Daudzi šīs sēnes uzskata par indīgām un uzturā neiesaka. Citi savukārt par tādu viedokli smīkņā – lai tik nelasa, būs mežā mazāk sēņotāju. Es piederu pie pēdējiem, taču sava daļa taisnības ir arī pirmajiem. Tā kā tiek uzskatīts, ka mitrās vietās augušos murķeļos ir vairāk indīgu vielu, ieteicams tos lasīt nevis mitrās sūnās, bet gan sausās un smilšainās vietās, kur aug daudz ķērpju. Sēnes noteikti divreiz jānovāra. Pēc katras reizes ūdeni noleju, sēnes noskaloju ar aukstu ūdeni, pārleju vēlreiz un atkal vāru 30 minūtes. Tā nevēlamās vielas izvārās. Pēc tam murķeļus var apcept ar sīpoliem un pagatavot krējuma mērcē. Ģimenē tos ēdam jau kuru gadu. Šādu sēņu mērci nav smādējuši arī mani mazākie bērni, visi esam dzīvi un veseli. Sava nozīme noteikti ir arī organisma vispārējam veselības stāvoklim, tāpēc tiem, kas nejūtas pārliecināti, nav ieteicams eksperimentēt ar sevi, jo mūsu ikdienas pārtikā jau tā pietiek visādu «piešpriču». Taču tiem, kas jūtas par sevi droši, iesaku izmēģināt, jo garša murķelim ir interesanta, un nav jau jāēd kilogramiem. Turklāt nedomājiet, ka jums izdosies ļoti viegli šīs sēnes atrast!
