Bieži vecāki skatās bērnam acīs tikai tad, kad grib pavēstīt par savām dusmām.
Bieži vecāki skatās bērnam acīs tikai tad, kad grib pavēstīt par savām dusmām. Bērnu rājot, mamma un tētis skatās viņam acīs, un bērns skatienu uztver negatīvi.
Bet skatiens ir viena no pirmajām mīlestības izpausmēm. Zīdainis redz mātes mīlas pilnās acis. Ar acīm uztver mātes bēdas, prieku un smaidus. Pusotru vecs bērns jau uztver mūsu runu. Mazulim ir jāmācās skatīties acīs, kad sakām viņam mīļus vārdus. Jo arī pēc acu skatiena bērnam jāsaprot, ka mēs viņu mīlam nesavtīgi, bez nosacījumiem. Mīlam par to, ka viņš mums ir. Ar mīlestības pilnām acīm mēs skatāmies uz savu bērnu, un viņš to pašu atstaro mums pretī.
Kāpēc vecāki nespēj uzņemt acu kontaktu ar bērnu? Tāpēc, ka viņi paši nav pieraduši to darīt. Pēc acīm viegli var pateikt, vai esi patiess. Mēs esam pieraduši runājot skatīties kaut kur sāņus un izvairāmies no partnera acu kontakta. Acis mūs var nodot. Mēs negribam veidot pārāk lielu tuvību ar otru cilvēku. Acu kontakts norāda, ka mēs uzticamies, ka uztveram savu partneri nopietni.
Piemēram, ciešs acu kontakts parasti ir diviem mīlniekiem. Bet vēlāk, kad rodas problēmas, lai sodītu otru, mēs acu kontaktu viņam liedzam. Mēs tīšām neskatāmies acīs. Un tad otrs skaidri zina mūsu noskaņojumu. Liedzot bērnam acu kontaktu dusmu brīdī, viņā notiek neatgriezeniski procesi – viņš nejūtas mīlēts. Šī novēršanās traumē bērna psihi. Tā tiek pastiprināta, ja ar bērnu arī nerunā.
Visdaiļrunīgākās ir cilvēka acis. Tajās pirmajās parādās prieks vai bēdas. Visa šī izjūtu gamma bērnam ir jāredz vecāku acīs, tad arī viņš pats iemācīsies to darīt.
Ja acu kontakts ar bērnu ir pazaudēts, mums ir iespēja to atjaunot. Kad bērns kaut ko jautā, viņš cenšas mums ieskatīties acīs. Pagriezīsimies pret bērnu, paskatīsimies acīs neatkarīgi no tā, vai viņam ir trīs vai trīspadsmit gadu.
Vajag skatīties acīs gan nosodot, gan mīlot. Novērsts acu skatiens traumē bērnu. Viņam jāpierod, ka jākontaktējas nepastarpināti. Ir brīži, kad bērns ir par kaut ko apvainojies, sakaitināts un visas mūsu runas vairs neuztver. Tad paņemiet bērnu sev pretī aiz pleciņiem, ieskatieties viņam acīs un sakiet – skaties man acīs. Jau pēc mātes skatiena bērns sapratīs, ka nav rīkojies labi. Kaut arī tēvs vai māte bērnu rāj, viņu acīs jābūt mīlestībai.
