Tas, ka partiju izdarības ir neaprēķināmas un dažkārt no loģikas viedokļa pilnīgi nesaprotamas, nevienu īpaši vairs neizbrīna. Reizēm par tām var pasmaidīt vai vienkārši paraustīt plecus, bet reizēm ir kauns. Liels kauns varas kāro cilvēciņu vietā. Lasot avīzē par partiju ecēšanos pie Jelgavas novada trūcīgajiem pasniegtās zupas bļodiņas, man ir ne tikai kauns. Man ir ļoti žēl, ka politikāņu šaurajās interesītēs pazūd cilvēciskas vērtības. Man ir žēl, ka veidojums, ko mēdz saukt par tautu, pēc varas alkstošo acīs ir vien tik vērts, lai uz tā atspertos kāroto labumu sasniegšanai. Un vēl man ir žēl, ka mēs esam tik nabagi dvēselēs.«Pirmsvēlēšanu gaisotne» – tas ir jēdziens, kas apstulbinājis visu valsti. Pēdējā laikā tas jādzird tik bieži, ka manā apziņā sāk jau atbalsoties kā lamu vārds. Tam pakļauts ikviens esošo un potenciālo politiķu solis. Tam patiesībā tiek pakļauti visi valsts iedzīvotāji, grib viņi to vai ne. Izrādās, ka pirms vēlēšanām neviens pat attāli ar politiku saistīts cilvēks nevar atļauties darīt labus darbus. Tūlīt tiks apriets, ka tas notiek tikai un vienīgi priekšvēlēšanu populisma dēļ. Lai aplietu politisko pretinieku ar samazgām, labs jebkurš iegansts. Ka tik varētu kaut kā izcelties! Ja vēl vienlaicīgi var otru nogremdēt, tad laime ir pilnīga.Ar to es negribu teikt, ka mūsu tautai tāds riebīgums ir ģenētiski ieprogrammēts. Nebūt ne. Bet tajā daļā, kuras pārstāvji sakās tik gudri esam, lai pārējos vadītu, gan tādas tendences ir vērojamas.Līdzšinējā šīs pasaules vareno rīcība ir sagrāvusi cilvēku ticību labajam. Un tas ir viens no mūsu lielākajiem zaudējumiem. Mēs gribam cerēt uz pozitīvām pārmaiņām, bet nespējam ticēt, ka kāds varētu gribēt iet politikā vienīgi tādēļ, lai kaut ko par labu vērstu, jo viņam sāp sirds par to, kas mūsu valstī notiek. Pārāk ilgi esam baroti ar solījumiem, kuriem nav bijis seguma. Un tagad esam «mēs» un ir «viņi». Bet varbūt problēma ir tur, ka «mēs» paši vien esam atļāvuši «viņiem» visas cūcības darīt?
