Fondu glabātājs Andrejs Dābols atzīst, ka pētniecība muzejā gājusi mazumā. Tā vietā vairāk jādomā, kā piesaistīt apmeklētājus
«Neko ārā nemetīsim,» rosoties savā darba kabinetā Jelgavas muzejā, paklusā, laipnā balsī saka galvenais fondu glabātājs Andrejs Dābols, kad pie viņa atnācis apmeklētājs un atnesis sarūsējušas Pirmā pasaules kara šāviņu šķembas, patronas un pirmās Latvijas aizsargu nozīmīti. Pusgadsimta laikā muzeja krājums papildināts līdz vairāk nekā 80 tūkstošiem vienību.Krājumā var atrast 18. gadsimtā Stefenhāgena tipogrāfijā izdotās Bībeles, Jelgavas mākslinieku darbus, slavenā francūža Ogista Rodēna audzēkņa tēlnieka Gustava Šķiltera (1874 – 1954) metālā radīto sievietes bisti, ko septiņdesmitajos gados, rokot zemi, Jelgavā atrada celtnieki. Muzeja krātuves plauktā ierindojies arī savulaik RAF ražotais fotogrāfiju žāvētājs, tālāk atvilktnēs pedagoga Jāņa Grestes pieraksti… Visu neuzskaitīsi un arī nepārzināsi. «Kad septiņdesmito gadu beigās atnācu strādāt uz Jelgavas muzeju, direktore Skaidrīte Siliņa teica: «Ja jums kādas neskaidrības, vērsieties pie Andreja. Viņš visu par muzeja krājumiem zina un pastāstīs. Autoritāte. Klasiskais muzejnieka tips, kas visu grib noskaidrot, nepieļauj paviršības,» teic iestādes direktore Gita Grase. Personības pievilcībaMuzeja krājumu brīvprātīgais papildinātājs pazīstamais jelgavnieks Aldis Hartmanis piebilst: «Es nenesu savas vēstures lietas uz muzeju vispār, bet gan lielā mērā personīgi Andrejam Dābolam, kurš mani uzklausīs un iedziļināsies teiktajā. Manuprāt, viņš ir šā muzeja dvēsele.» Runājot par beidzamā laika tendencēm, A.Dābols atzīst, ka muzejos diemžēl mazumā iet pētniecība. Vēsturniekiem jārīko publiski, uz apmeklētāju piesaisti vērsti pasākumi, «jāiziet ielās». Tā pilsētas vēstures ekspozīcija palikusi bez atmodas laika pilsētas galvas Jāņa Bunkša bildes, ir vēl citas neprecizitātes. Glāba pagastu arhīvusAtmoda, valsts atjaunošana muzejā tika pārdzīvota gluži dabiski, ar attieksmi «tā tam bija jābūt». «Ne jau 1988. gada pavasarī ar Lāčplēša pieminekļa fragmenta atrašanu un pievienošanu muzeja krājumam iesākās mūsu nacionālās apziņas celšanās. Jau direktores Siliņas laikā muzejā vācām materiālus arī par pirmo Latvijas brīvvalsti, tā saukto vācu laiku – visu, kas var noderēt vēstures izpratnei. Vienīgi tie tika novietoti ierobežotas pieejamības specfondā, kas pēc valsts atjaunošanas, protams, kļuva pieejams,» atceras A.Dābols. Pateicoties direktores S.Siliņas iniciatīvai, septiņdesmitos gados muzejā nonāca viens otrs dārgums no vecajiem pagastu arhīviem, kas bija nosūtīti pārstrādei uz Slokas papīrfabriku. Pateicoties tam, tagad iespējams uzzināt, kā kurā pagastā bija apstrādāta zeme, cik bija lopu, kādi dokumenti saglabājušies no 1934. gada 15. maija apvērsuma. Pietrūkstot datorprasmesŠoruden muzeja galvenajam fondu glabātājam, kurš šajā amatā ir no 1968. gada, apritēs septiņdesmit (Jelgavas muzejā par zāles uzraugu, kasieri viņš sāka strādāt tūlīt pēc vidusskolas – 1959. gadā). Diemžēl datorprasmēs, kas muzejnieka darbā lietu noderētu, A.Dābolam neesot pat mazumiņa no tā, kas piemīt slavenajam Neo. Šovasar A.Dābols domājot iet pensijā. Tad nu varēšot Svētes laukos cīnīties ar «sarkanajām briesmām» jeb Kolorādo kāpuriem. Muzejā par aiziešanu runā atturīgi. Līdz vasarai vēl esot laiks. A.Dābols gan nekur tālu no Jelgavas nepazudīšot un gan jau atradīšot iespējas, kā darboties sava novada vēstures izpētē un celt jelgavnieku pašapziņu.
