Tīkamas, sīku krunciņu izvagotas, labi koptas sejas, gaišas drēbes, nesteidzīga gaita, zinātkārs skats – tā izskatās Rietumu pensionāri, kas tūristu bariņos klīst pa Vecrīgu. Rokas sastrādātas, paskarbi vaibsti un iekrituši vaigi, kas slēpj bezzobainu muti. Tāds bieži vien izskatās mūsu pensionārs. Bet tieši tiem otrajiem skatiens tik pazīstams, tik cilvēcīgs, ka gribas no sirds pajautāt: «Māt, cik ilgi vēl mums tas grumbainais ceļš ejams?» Demogrāfiskās un saimnieciskās prognozes liecina, ka pensionāriem (ja vien ar to nav domāti izdienas pensiju saņemošie vēl gana veselīgie un spraunie militārie pensionāri vai dikti apķērīgie tūkstošlatu pensiju sataisītāji) tuvākajā laikā dzīve nekļūs naudīgāka. Politiķi un lietpratēji atzīst, ka jāceļ pensionēšanās vecums, kas Latvijā ar 62 gadiem ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā. Tur vidēji šis skaitlis ir 65, dažās valstīs pat 67. Pelnītās atpūtas ilgums un izmaksas pie mums gan tādēļ nesanāk lielākas, jo mūžiņa garums latviešiem nav kā japāņiem. Bet laikam taču ģenētiski pie darba līdz pašam vecumam esam pieraduši. Ne velti dainas godina tēvu, kurš nomira, riju kuldams, un māti, kas aiziedama mīcījusi maizi. Vecrīgas ekskursanti varbūt to sapratīs citādi. Reiz kāds ārzemju menedžeris, atbraucis uz latviešu zvejniekciemu nolīgt profesionālu sportistu, kā vēlāk pats atzinās, samazināja piedāvāto pirmā gada darba līguma summu tādēļ, ka mājas pagalmā bija ieraudzījis, ka vecāmāte uz virbiem ver reņģes. Ģimene, kur vecs cilvēks strādā, viņam likās tik nabadzīga, ka tās atvasei lielāku naudu piedāvāt neklājas. Nav jau lāga, ka sociālajā budžetā naudas trūkst un atliek vien paļauties uz senču tikumiem. Tomēr labi, ka tādi mums ir.
