Jau vairāk nekā četrdesmit gadu Alfrēds Zamockis ap sevi pulcē puikas, kurus aizrauj tehnika.
Kad beidzas stundas skolā, Ozolniekos Jaunatnes tehniskajā centrā netālu no BMX trases sanāk kādi padsmit zēni. Katram līdzi savs mopēds un katram arī cerība, ka nākamajos mačos varētu būt pirmais. Nav tas masveidīgais vēriens, kas septiņdesmitajos astoņdesmitajos gados bija Ozolnieku motoklubā, kad tur darbojās arī daudzi jelgavnieki, Lauksaimniecības akadēmijas studenti. Tomēr, ļoti iespējams, motosporta zvaigznes tur dzimst vēl šobaltdien. «Princips ir tāds: puikas atnāk, un tad ir jāslauka garāža, jāapgūst metāla apstrādes tehnoloģija, piemēram, vītņu uzgriešana, lodēšana, bīdmēra lietošana. No darba brīvajā laikā mēs pabraucam ar mopēdu,» smejot stāsta centra vadītājs motosporta veterāns Alfrēds Zamockis jeb Fredis, kā viņu sauc kolēģi un arī audzēkņi. Viņa bezbēdīgais un reizē asprātīgais sarunas stils slēpj prasīgu audzinātāju, kuram darbs ar bērniem ir sirdslieta jau kopš sešdesmitajiem gadiem, kad sācis darboties Ozolnieku motoklubā. «No mopēda nekāpu nost» Ozolnieku slavenajam motosportistam daudzkārtējam Latvijas čempionam un Eiropas sacensību līderim Agrim Neijam bērnībā rados un draugos nebija neviena, kas būtu saistīts ar motosportu. «Taču es caurām dienām no mopēda nekāpu nost, uz braukšanu biju kā traks. Tā, šķiet, desmit vienpadsmit gadu vecumā tēvs mani aizveda pie Freda,» atceras sportists. Bariņš klasesbiedru toreiz atnākuši līdzi, taču pēc laiciņa palikuši tikai centīgākie. Astoņdesmito gadu vidū 50 kubikcentimetru (motora cilindru tilpums) klasē Agris divas reizes uzvarēja Padomju Savienības mēroga motokrosā «Gaujas kauss» Valmierā. Brieduma gados viņš no krosa pārgāja uz braukšanu šosejā pa apli. Fredis savu audzēkni raksturo kā ļoti talantīgu, apveltītu ar smalku līdzsvara izjūtu. Šosejniekos A.Neija «aizbrauca» līdz pasaules čempionāta kvalifikācijas sacensībām. Gūtas neskaitāmas trofejas sacensībās pārdesmit Eiropas valstīs. Lielu ieguldījumu tehnikas sagatavošanā sniedzis tēvs, prasmīgais mehāniķis Valdis Neija. Pasaulē pazīstami latviešu vārdiSporta karjeru motosportā A.Neija turpina jau trešo gadu desmitu. Beidzamajā laikā gan ziemā, gan vasarā viņš veiksmīgi piedalās sacensībās ar kvadraciklu, kas popularitātes ziņā sāk izkonkurēt motociklus ar blakusvāģi. Līdzekļus šai sirdslietai sportists iegūst no paša izveidota uzņēmuma, kas nodarbojas ar motociklu rezerves daļu un riepu tirdzniecību, kā arī servisa pakalpojumiem. Starp simtiem zēnu, kuri Ozolniekos pie A.Zamocka apguvuši motosporta vai vismaz metālapstrādes pamatus, ir arī Arvīds Šteinbergs, viens no nedaudzajiem latviešiem starptautiskās klases sporta meistariem. Viņš izaudzinājis dēlu Ivo Šteinbergu, pasaules junioru čempionu motokrosā, kurš kļuvis par augsta līmeņa profesionālu sportistu. Šteinbergi pie Dalbes izveidojuši trasi, kur septembrī paredzēts Latvijas čempionāta motokrosā noslēdzošais, sestais, posms. Gusts «saslimdināja» klasesbiedrusTrīspadsmitgadīgais Jelgavas 3. pamatskolas skolnieks Gustavs Vuguls ar mopēdiem sācis darboties pirms trim gadiem, kad tēvam un mātei izdīcis, lai viņam nopērk vecu mopēdu. Gustavs dzīvo Ozolniekos, meža malā. Ceļu satiksmes noteikumi mopēdu atļauj vadīt tikai no četrpadsmit gadu vecuma, Gustavs jeb Gusts, kā viņu sauc draugi, brauc pa meža taciņām. Beidzamos astoņus mēnešus zēns darbojas Ozolnieku Jaunatnes tehniskajā centrā. Līdz ar to viņš sāka piedalīties sacensībās. «Pie Freda iemācījos, kā jāregulē aizdedzes kontakti, kādi labumi slēpjas izpūtējā, kā benzīns ar eļļu jāsajauc,» stāsta Gusts. Viņa tēva garāžā (automašīnai tur nav vairs vietas) atrodas septiņi divdesmit, trīsdesmit un pat četrdesmit gadu veci mopēdi, ko zēni atjauno un arī gatavo sacensībām «Zelta mopēda» jeb 50 kubikcentimetru klasē, kuras popularitāte aug. Turklāt tajā startējot gan pusaudži, gan seniori. Gusts ir trenējies hokejā un reakcijas ātrumu turpina uzlabot treniņos karatē. Taču tehnikai ir īpaša pievilcība. Ar motosportu viņš «saslimdinājis» arī vairākus klasesbiedrus un domā, ka ar tehniku būs saistīta viņa tālākā izglītība. A.Zamockis teic, ka jaunieši, kuri kaut reizi braukuši mototrasē, bīstamu skriešanos pa ceļiem un ielām uzskata zem sava goda. Strādājot ar audzēkņiem, viņš neatstāj bez ievērības arī sekmes skolā, kas taču pirmkārt raksturo zēna mērķtiecību un pacietību, kas vajadzīga sportā.
