«Mūsu ir pārāk maz, lai kaut viens atļautos būt muļķis,» atsaucoties uz, ja nemaldos, Miervalda Birzes sacīto, pirms teju 20 gadiem mums, zaļiem vidusskolēniem, skandēja skolotāja. Latvija tikko bija atguvusi neatkarību. Kā ēst vajadzēja tās cēlājus, un bez izglītības te neiztikt. Tāpēc «zelta jaunatne» mērķtiecīgi tika virzīta zinību kalnā, kas gan ātri pārvērtās biznesā un sacensībās, līdz parastākajam ierēdnītim vēl nesen prasīja augstskolas diplomu. Nedomāju, ka tas ir peļami, bet ārpus līdzsvara gan, par ko liecina nodarbinātības aģentūras skaudrā statistika. Taču spēja celt, radīt darbavietas un virzīt nākotni tā arī nav apgūta… Tā nu esam attapušies pie sasistas siles, un mūsu kļūst aizvien mazāk. Demogrāfi lēš, ka pēc pieciem gadiem 15 – 19 gadu vecu jauniešu būs par 40 procentiem mazāk nekā 2009. gadā. Tāpēc patlaban, lai nodrošinātu speciālistus tautsaimniecībai, visas cerības tiek liktas uz profesionālo izglītību. Tas savukārt izglītības sistēmā sācis raisīt lielas izmaiņas. Ir, piemēram, plāns palielināt proporciju starp vidusskolēnu un arodskolēnu skaitu, lai tā būtu puse uz pusi, un tas, manuprāt, būs lielākais izaicinājums. Būsim godīgi – arodizglītības prestižs vēl joprojām ir zems, un atbildīgajiem, šķiet, nav ne jausmas, kā to vairot. Prezentācijas te īpaši nelīdzēs, vai tie, kas reiz paši dzīti augstākās izglītības kalnā un uzskatīja, ka «profene» ir pēdējā vieta, kurp doties, būs gatavi saviem bērniem novēlēt arodizglītību? Domāju, proporcijas palielināšanu nesekmēs arī «nauda seko skolēnam» modeļa ieviešana, jo skolas jau tagad ir gatavas sakauties par saviem potenciālajiem izglītojamajiem, bet vidusskolām šajā cīņā ir būtiska popularitātes priekšrocība.
