Par augstu profesionālo meistarību un ieguldījumu pilsētas izglītības sistēmā Margaritai Mākulei vakar pasniegts pašvaldības Pateicības raksts
Jelgavas Amatniecības vidusskolas skolotāja Margarita Mākule dzīvo ar pārliecību, ka skolēns ir vērtība un ir cienījams kā personība. Viņa iedvesmojusies no Imanta Ziedoņa epifānijām un stingri ievēro tajās pausto: «Neskriet taisni jūrā, nebrist ziedā, nekāpt cita dvēselē, bet iet tuvu līdzās, apiet apkārt, palikt tuvu…». Pārsteigums – negaidīts, bet patīkamsKad mācību stundas galā, skolotāja Mārgarita Mākule padusē pašauj burtnīcu kaudzīti un atrod laiku nelielai sarunai ar «Zemgales Ziņām». Nepamanīts nepaliek klases priekšā izliktais I.Ziedoņa portrets. Viņa darbi literatūras skolotājai bieži vien ļāvuši vaļu fantāzijai un dzīves pārvērtēšanai. «Nozīmīgu vietu Imants Ziedonis savās epifānijās velta atziņām par cilvēku un viņa vietu sabiedrībā, kas ir tuva un nozīmīga arī man,» skolotāja paskaidro, un uzsver, ka katram audzēknim cenšoties pieiet ar izpratni. Uzzinot, ka kolēģi viņu šogad izvirzījuši pilsētas apbalvojumam, bijusi patīkami pārsteigta, un tas mudinājis «patīt filmu» atpakaļ un atcerēties skolā nostrādātos gadus, notikumus, piedzīvoto un pārdzīvoto. 41 gadu garais darba mūžs bijis bagāts un piepildīts – gluži tāpat kā skolotājas skanīgā balss un raitā valoda. «Mums ir lielisks, draudzīgs kolektīvs, kuru tik drīz negribētos pamest, jo tā ir vērtība,» viņa piebilst. Skola «ievilka»«Skolotājs bijis mana autoritāte no pašas bērnības – kaut kas ļoti godājams un skaists. Uzaugu Gulbenes pusē. Atceros, ka, maza būdama, redzēju, kā mana skolotāja zāģē malku… Ilgi stāvēju un brīnījos – kā, skolotāja zāģē malku? Es to nevarēju saprast,» atceras Margaritas kundze. Pēc Latvijas Valsts universitātes absolvēšanas jaunā skolotāja tika norīkota darbā Salgales pamatskolā. Palikšana gan tur bija īslaicīga. Tā kā diplomā bija rakstīts «vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja» un 1969. gadā Jelgavā tika uzcelta tagadējā Amatniecības vidusskola, uz turieni pārnāca strādāt arī Margaritas kundze. «Skola mani «ievilka», un te arī paliku. Biju jauna un aktīva, vadība gribēja iecelt pat par mācību pārzini, bet, tā kā man tikko bija piedzimis dēls, vēlējos vairāk laika veltīt viņam un atteicos,» atceras skolotāja. Vai pēc 40 gadu ilga darba vienā skolā un kabinetā nav iestājusies rutīna? «Nekādā gadījumā. Man jau ir 71 gads, bet varēšana vēl liela. Par pensiju vispār nedomāju – man bail no tās, un sevi saucu par mūžīgo skolēnu,» viņa smej un stāsta, ka darbā bijuši daudzi interesanti un aktīvi posmi. Ar puišiem vieglākSkolotājas Mākules darba kabinets brēktin brēc pēc remonta – svaigām krāsām, mūsdienīgākām mēbelēm, pieklājīgiem aizkariem un logu ailām, bet savulaik tas bijis labākais visā padomju republikā un kā paraugs demonstrēts kolēģiem Maskavā. «Kabineta iekārtošanā strādāju ļoti nopietni. Tolaik klases priekšā mans darba galds bija aprīkots ar izbīdāmu televizoru, magnetofonu, kas tika izmantoti mācību stundās, – nevienam citam nekā tamlīdzīga nebija. Galdu vajadzēja atrādīt Maskavā tautsaimniecības izstādē,» smaidot stāsta skolotāja. Iespējams, vidējā paaudze vēl atceras pirms gadiem trīsdesmit translētās televīzijas pārraides «TV palīgs skolai», ko demonstrēja mācību stundu laikā un visa klase kopīgi skatījās. Piecus cikla raidījumus veidoja un vadīja arī Jelgavas skolotāja Margarita Mākule. «Tēmas bija par sacerējumu rakstīšanu, rakstniekiem Mirdzu Ķempi, Žani Grīvu, Linardu Laicenu, viens raidījums bija veltīts Henrika Ibsena drāmām. Pārraidēs intervēju aktierus, mākslas un literatūras pazinējus, gatavoju teātra izrāžu fragmentus – tas bija interesants dzīves posms,» vērtē skolotāja. Gadus vēlāk Margaritas kundze piekrita vadīt Jelgavas Amatniecības vidusskolas latviešu valodas un literatūras humanitāro un sociālo zinību metodisko komisiju. Tas atkal bijis interesants posms, jo radikāli mainījās gan mācību programmas, gan metodika – strādāt kļuva savādāk. «Aktivitāšu posmi ir mainījušies, bet bērni palikuši. Daudzi paziņas brīnās, kā man izdodas tik saskanīgi strādāt ar pusaudžu vecuma bērniem, turklāt puišiem? Es atbildu, ka ar zēniem strādāt ir vieglāk nekā ar meitenēm, un nemūžam nevaru sevi iedomāties kā mazo bērnu skolotāju. Skolēni ir dažādi – kādi kuram apstākļi. Citi nāk no ne tik labām ģimenēm, un ja vēl skolā mēs viņiem bruksim virsū… Ja gribi, lai tevi ciena, cieni arī tu otru – pēc tāda principa es dzīvoju,» atklāj skolotāja, taču piebilst, ka tas nenozīmējot, ka viņa esot «paimeitiņa», jo puiši esot «jāsavāc» un dažkārt «jānoliek pie vietas». Uz pieņemšanu – ar dēluSkolotājai sāp sirds par latviešu literatūras kā vērtības iznīcināšanu. Viņa sašutusi stāsta, ka tagadējai 10. klasei, pabeidzot vidusskolu, nebūs jākārto eksāmens latviešu literatūrā. «Manuprāt, tā ir latviešu kultūras devalvācija. Literatūras stundu, manuprāt, ir par maz,» dusmojas skolotāja. Skolotāja par latviešu literatūras pērlēm, kas bagātāku darījuši arī viņas dvēseli, sauc Zigmunda Skujiņa darbus, cildinot skaisto valodu, bet no dzejniekiem viņa priekšroku dod latviešu izcilā klasiķa Raiņa daiļradei. Pirmo gadu Margaritai Mākulei nav audzināmās klases, tāpēc varot vairāk laika veltīt dārzam. Vasarnīca ir kā sava pasaulīte, kur gūt mieru, labsajūtu un atelpu. «Nedaudz grēkoju mazbērnu priekšā, jo zinu, ka ar viņiem kopā vajadzētu būt biežāk. Vasarā, kad vairāk brīvā laika, kopā braucam uz Rīgu, dzeram kokakolu, ēdam popkornu. Arī pati bieži dodos uz galvaspilsētu. Man patīk sevi palutināt ar labu teātra izrādi, koncertu vai izstādi. Liels atbalsts dzīvē ir dēls Ralfs, kas ieguvis jurista diplomu. Ar viņu ļoti lepojos un uz pieņemšanu pie pilsētas mēra ņemšu līdzi kā pavadoni,» smaida Margaritas kundze.
