Aizvadītajā nedēļā Jelgavas 4. pamatskolā bija iekārtots piemiņas stūrītis 3.b klases skolniecei Madarai Vinkelmanei, kas otrdien, 16. septembrī, aizgāja uz skolu, bet mājās vairs nepārnāca.
Es visam pāri,
Es jau noziedēju.
Es pirmās lapiņas
Tik pavērt spēju…
Aizvadītajā nedēļā Jelgavas 4. pamatskolā bija iekārtots piemiņas stūrītis 3.b klases skolniecei Madarai Vinkelmanei, kas otrdien, 16. septembrī, aizgāja uz skolu, bet mājās vairs nepārnāca. 1988. gada 21. maijs – 1997. gada 16. septembris, deviņos gados aprāvies mūžs.
Gadījums, kad nāve bērnu pārsteidz skolā, ir radījis fantastisku baumu vilni pilsētā. Lielākā daļa vecāku jūt līdzi Madaras mammītei un tētim, ciešāk piekļauj sev bērnus, apzinādamies, ka vislielākā laime ir viņus katru dienu sveikus un veselus atkal sastapt mājās. Taču baumu gars barojas no citu bēdām, izgudrojot visneticamākos stāstus par ģimeni, skolu, ātro palīdzību, slimnīcu.
Madara slimoja ar astmu un atopisko dermatītu, vairākas reizes bija slimojusi ar pneimoniju. Taču skolā viņai astmas lēkmes nekad neesot bijušas, un viņa neesot bijusi starp tiem bērniem, kam patīk iet pie māsiņas klepus tabletes palūgt.
Tikai neatkarīga medicīniskā ekspertīze var profesionāli izvērtēt, cik kvalitatīvi Madarai tika sniegta pirmā palīdzība, kas būtu vai nebūtu varējis viņu glābt un ko darīt, lai riska grupas bērni – astmas, cukura diabēta un citi hroniski slimnieki – skolā un it visur sabiedrībā būtu drošībā. Nepretendējot uz medicīnisku analīzi, šodien publicējam vienīgi aculiecinieku stāstīto par to, kā no mums aizgāja Madara.
«Otru vaidziņu arī nobučo, mammīt!»
«Nekad neaizmirsīšu to otrdienu,» saka Madaras mammīte Ginta Vinkelmane, patversmes audzinātāja. «Madara piecēlās, pati saklāja gultu. Parasti viņai grūti gāja ar gultas klāšanu, bet torīt viņa visu izdarīja pati. Kopā paēdām brokastis, Madariņa ēda rasolu, maizīti, vīnogas. Nekas neliecināja, ka viņai būtu slikti. Nobučoju Madariņu uz vaidziņa, viņa vēl palūdza, lai uz otra vaidziņa arī iedodu bučiņu, un aizgāja uz skolu.»
Mamma stāsta, ka Madarai bijis otrās pakāpes atopiskais dermatīts un astma. Pirmā astmas lēkme bijusi pusotra gada vecumā. Madara trīs reizes slimojusi ar labās puses pneimoniju. Taču šoruden par slimību nekas nav liecinājis, nav bijis ne klepus, ne temperatūras.
Astmas dēļ Madara vienmēr nēsājusi līdzi inhalatoru. Arī torīt viņai somā bijis pilnīgi jauns flakoniņš ar solbutamolu.
Rīts bija mierīgs
«3.b klasei otrdienās pirmās stundas nav, bērni nāk uz otro stundu,» stāsta 4. pamatskolas direktore Valentīna Maido. «Arī torīt pulksten 8.50 šai klasei sākās veselības mācība, kuru māca skolotāja Dina Sēja. Mierīga stunda, skolotāja stāsta, bērni klausās. Skolotāja nav ievērojusi, ka Madara slikti izskatītos. Pulksten 9.30 stunda beidzās, bērni izgājuši gaitenī, paguvuši aiziet līdz nākamās klases durvīm, gatavojušies lēkāt kādu spēli. Madara pateikusi: «Es nelēkāšu, es aiziešu pie māsiņas. Es vairs nevaru…» Viņa atslīgusi pret sienu un saļimusi uz grīdas.»
Viss notika tik pēkšņi
«Otrā stunda man bija citā klasē, pēc tās uznācu pie savas klases,» atceras 3.b klases audzinātāja Sarmīte Poga. «Madara jau gulēja uz grīdas, bērni bija aizskrējuši pēc medmāsiņas. Ienesu Madariņu zālē un noguldīju uz krēsliem, tikmēr jau bija klāt māsiņa un teica, ka jāsauc ātrā palīdzība. Skrēju zvanīt ātrajai palīdzībai, māsiņa un fizkultūras skolotājas sāka Madariņu elpināt. Ātrā palīdzība bija klāt ļoti ātri, nākamā mācību stunda vēl nebija sākusies, kad mēs ar Madariņu jau bijām ātrās palīdzības mašīnā, Madariņu elpināja arī pa ceļam uz slimnīcu. Tur viņu ienesa uzņemšanas nodaļā, es paliku ārpusē un gaidīju. Pēc brīža kāds iznāca un man pateica, ka Madariņa mirusi.»
Pēc tam neatliekamā medicīniskā palīdzība tika sniegta skolotājai pašai. Pēc dzemdību un bērna kopšanas atvaļinājuma viņa tikai šoruden bija atsākusi strādāt un saņēmusi audzināšanā 3.b klasi.
«Madariņa bija tik sirsnīga, mīlīga meitenīte,» stāsta skolotāja Poga. «Mēs reiz klasē runājām, kā katru bērnu sauc mājās. Madariņa teica, ka vecmāmiņa viņu saucot par Podziņu, jo viņa piedzimusi ar lielām, apaļām acīm. Es nezināju, ka Madariņai ir astma, mammīte šogad vēl nebija bijusi pie manis. Taču bērni zināja, viņi to pateica arī tajā rītā.»
Skolā vajag arī ārstu
«Torīt bērni noskrēja pēc manis un teica, ka meitenīte guļ un neceļas augšā,» stāsta 4. pamatskolas medmāsa Marina Zemguna. «Pirmajā brīdī domāju, ka tas ir ģībonis, uzskrēju augšā, taču meitenītei pulsa jau vairs nebija, sejiņa bija bāli iedzeltena. Tobrīd audzinātāja man pateica, ka tā ir viena no mūsu astmatiķēm. Skolā ir astoņi bērni, kas slimo ar astmu, skaits, protams, katru gadu mainās. Pēc sejas Madaru nepazinu, viņai skolā astmas lēkmes nebija bijušas, viņa arī nebija starp tiem bērniem, kam patīk nākt uz medpuntu temperatūru pamērīt un klepus tabletītes pasūkāt.»
Medmāsa kopā ar fizkultūras skolotājām Guntu Blūmu un Ingu Anzenavu sākušas Madaru mākslīgi elpināt.
«Elpas nebija, tikai atsevišķi gārdzieni,» saka medmāsa. «Ātrā palīdzība bija klāt ļoti ātri. Kad Madarai iedeva adrenalīnu, man šķita, ka viņa sāk elpot, taču es neesmu par to droša. Tad viņu aizveda uz slimnīcu. Šajā skolā par medmāsu strādāju ceturto gadu, tik traģisks gadījums manā praksē nav bijis. Manuprāt, 4. pamatskolā ir vajadzīgs arī ārsts, jo te mācās 969 bērni.»
Ātrā palīdzība ieradās ļoti ātri
16. septembrī pulksten 9.44 neatliekamās medicīniskās palīdzības stacijā tika saņemts izsaukums no Jelgavas 4. pamatskolas (pieteica kā bijušo partijas komitejas ēku), ka desmit gadus vecam bērnam uznākusi bronhiālās astmas lēkme un viņš vairs neelpo, steigā netika nosaukts ne bērna vārds, ne uzvārds. Runātāja balss telefona klausulē izklausījusies ļoti satraukta. Uz notikuma vietu steidzīgi tika nosūtīta 1. ārstu brigāde (sastāvā bija ārsts, feldšeris un šoferis), kas neatliekamās palīdzības stacijā skaitās arī reanimācijas brigāde, jo atsevišķa reanimācijas brigāde pati par sevi nav finansiālo apstākļu dēļ, arī speciālas reanimācijas mašīnas Jelgavā diemžēl nav. Neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķu rīcībā atradās reanimācijas koferis, kurā ir viss nepieciešamais pirmās palīdzības sniegšanai un reanimēšanai.
Jau pēc minūtes, pulksten 9.45, ar ieslēgtām bākugunīm mediķi izbrauca uz notikuma vietu.
Ceļā līdz skolai bija pagājušas trīs minūtes. Mediķi ieradās skolā, viņus jau laukā pie durvīm sagaidīja cilvēku pūlis un skriešus uzveda uz trešā stāva zāli. Tur uz krēsliem uz muguras gulēja meitene, kurai klāt bija skolas medmāsa, uz ožamo spirtu meitene nereaģēja. Viņa gulēja un neelpoja. Ārsts konstatēja, ka meitenei nav elpošanas, sirdsdarbības un pulsa. Par iestājušos klīnisko nāvi līdztekus sirdsdarbības, elpošanas un pulsa neesamībai liecināja arī atslābušās muskulatūras rezultātā izplūdušais kuņģa saturs. Mediķi meiteni sāka reanimēt – mākslīgi elpināt un veikt netiešo sirds masāžu. Tā kā nekādu rezultātu tuvākajās minūtēs nebija, meitenei zem mēles ievadīja 0,1% – 1ml adrenalīnu un uz nestuvēm ar ieslēgtām automašīnas bākugunīm veda viņu uz slimnīcu.
Pa ceļam uz slimnīcu meitene visu laiku tika mākslīgi elpināta un paralēli veikta sirds masāža, taču bez rezultātiem. No medicīniskās mašīnas pa rāciju slimnīcas uzņemšanas nodaļai tika nodota informācija un paziņots, lai ārsti ir gatavi un sagaida ātro palīdzību. Mašīnā uz slimnīcu līdzi brauca arī meitenes klases audzinātāja.
Klīniskā nāve bija jau iestājusies
Ierodoties slimnīcas uzņemšanas nodaļā, mašīnu sagaidīja uzņemšanas nodaļas galvenais ārsts dakteris Juris Legzdiņš, reanimācijas nodaļas galvenā ārste Mārīte Sproģe, bērnu daktere Raumane un citi mediķi. Daktere Sproģe «Ziņām» stāstīja, ka meitene turpat uzņemšanas nodaļā atkal tika elpināta apmēram 15 minūtes, bet nesekmīgi, sirdsdarbība bija apstājusies, zīlītes platas, uz gaismu nereaģēja.
Slimnīcas uzņemšanas nodaļas galvenais ārsts Juris Legzdiņš «Ziņām» pastāstīja un arī ambulatorajā žurnālā ir ierakstīts, ka meitenei ar garu adatu sirdī tika ievadīts adrenalīns un kalcija hlorīds, pēc kā mediķi turpināja sirds masāžu un elpināšanu, taču pulss tā arī neatjaunojās un meitenei tika konstatēta bioloģiskā nāve.
Daktere Sproģe izteica varbūtību, ka meitenei jau skolā bija iestājusies klīniskā nāve, kuras laikā cilvēka smadzenes dzīvo ne ilgāk par piecām minūtēm, un tikai šajās piecās minūtēs smadzeņu šūnas ir spējīgas atdzīvoties, kā tas nebija šoreiz.
Tam nevar noticēt
Madariņas mammai Gintai Vinkelmanei bija divi bērni, tagad palicis tikai viens – Rihards, ceturtās klases skolnieks. Viņš mācās otrajā maiņā, Madariņa mācījās pirmajā. Tētis pašlaik ārstējas Rīgā Gaiļezera slimnīcā.
Torīt, palaidusi Madariņu uz skolu, mamma aizgāja uz pastu. Kad viņa nāca mājās, pretī skrēja Rihards ar skolotājas Sanitas Laganovskas atstāto zīmīti, ka māsiņa aizvesta uz slimnīcu.
«Tūlīt braucu uz slimnīcu un tur skrēju taisnā ceļā uz 2. bērnu nodaļu, jo domāju, ka Madariņa atvesta ar astmas lēkmi,» stāsta Madaras mamma. «Pieskrēju pie māsiņas un jautāju, kur ir meitenīte, ko tikko atveda ar astmas lēkmi. Māsiņa piecēlās un teica: «Nāciet, iesim. Tā tas nav.» Viņa ieveda mani uzņemšanas nodaļā un lūdza apsēsties. Mediķi bija man visapkārt, un ārsts teica: «Mēs darījām visu, ko varējām. Mūsu reanimācija darīja visu, ko varēja. Bet viņu atveda jau mirušu.» Tad viņi deva man zāles, tās jau mani gaidīja uz galdiņa. Tad atbrauca mana mamma un māsa.»
Akūta sirds un plaušu nepietiekamība
Madaras Vinkelmanes miršanas apliecībā rakstīts: mirusi 1997. gada 16. septembrī pulksten 9.52; akūta sirds – plaušu nepietiekamība. Slimnīcā viņu ieveda pulksten 9.52, un pulksten 10.10 tika konstatēta bioloģiskā nāve.
Patologanatomisko izmeklēšanu izdarīja tiesu medicīnas eksperte daktere Jeļena Rateniece.
«Galīgās diagnozes vēl nav,» «Ziņām» teica daktere Rateniece. «Sākotnējā diagnoze ir akūta sirds un plaušu nepietiekamība. Mēs esam nosūtījuši uz laboratoriju Rīgā materiālus histoloģiskajām, virusoloģiskajām un bakterioloģiskajām analīzēm, pēc to rezultātiem tiks noteikta galīgā diagnoze. Patologanatomiskajā izmeklēšanā tika konstatēts, ka traumas pazīmju meitenei nav, nebija arī nekādu aizrīšanās pazīmju. Traheja izskatījās kā vīrusa infekcijas skarta, tika konstatēta hroniska plaušu slimība un sākotnējas sirds izmaiņas – miokarda hipertrofija, it sevišķi sirds labajā pusē. Sirds masa bija palielināta – 250 gramu. Pieauguša cilvēka sirds normāli ir 300 gramu smaga. Meitenītei plaušas ilgstoši nebija funkcionējušas pilnvērtīgi, tāpēc sirdij bija dubultslodze.»
Lai jums nekad nav jāpiedzīvo sava bērna nāve!
Otrdien, 16. septembrī, 4. pamatskolas bērni kā pirmo ziņu tuviniekiem stāstīja: «Mums skolā šodien 3.b klasē nomira meitenīte. Vajag ļoti daudz naudas, lai cilvēku paglabātu, tāpēc skola aicina ziedot naudiņu, cik katrs var. Ja nevar, tad nav jānes, bet ja var… Es rīt aiznesīšu, labi?»
Tā tika saziedots vairāk nekā 200 latu, un Madariņas mamma saka lielu paldies visiem citu bērniņu vecākiem un tuviniekiem, skolotājiem un citiem 4. pamatskolas darbiniekiem, bērniem, kas no citām skolām nesa naudiņu uz 4. pamatskolu, lai ziedotu to Madariņas bērēm.
Piektdien, 19. septembrī, Madariņa tika apbedīta Zanderu kapsētā.
«Lai jums nekad nav jāpiedzīvo sava bērna nāve!» kāda austrumtautu pasaka to vērtē kā vislabāko novēlējumu. Tad lai tā arī notiek.
