Līnis ir viena no tām zivīm, kas izteikti krasi izjūt laika apstākļu maiņas
Tas brīdis, kad līnis iesācis aktīvi baroties, ir pienācis… It kā, bet patiesībā straujo laika apstākļu maiņu dēļ cope bieži izvēršas pilnīgā fiasko. Līnis ir viena no tām zivīm, kas izteikti krasi izjūt laika apstākļu maiņas. Kur nu vēl atmosfēras spiediens, kas šajā pavasarī un jau vasaras sākumā ir tik svārstīgs, ka nav zināms, kas notiks pēc stundas. Iepriekšējos gadus tik krasas pārmaiņas nemanīju, bet to atstāsim meteorologu pārziņā un paskatīsimies, kas notiek līņu dūņu paradīzē.Šogad uz «melnajiem» esmu pabijis jau sešas reizes. Tukšā mājās atbraucu divās. Vienā reizē iemesls bija krasās temperatūras svārstības – no 23 dienā nokrita līdz 7 vakara stundā. Lai arī kā centos ar barību un ēsmām ko darīt lietas labā, nekas no tā neiznāca. Otrajā reizē «aplauzos» pēkšņi uznākušā vēja un pamatīgās lietusgāzes dēļ. Pats interesantākais, ka neviena meteostacija neko tādu nesolīja. Praktiski tas izskatījās šādi. Biju iebraucis ar laivu ezerā un nostājies sev jau zināmās vietās, iebarojis, un atlika vien sagaidīt vakara krēslu, kad pavisam negaidīti no viena ezera nostūra parādījās aizdomīgi melni mākoņi. Izmantoju tehnikas un informācijas laikmeta sasniegumus – piezvanījis uz mājām, palūdzu, lai apskatās, kas šā ezera tuvumā notiks. Izrādījās, ka tiešām šis tas pamainījies un mani sagaida kas līdzīgs negaisam. Tā arī notika un, knapi ticis krastā, saņēmu pirmo lietus šalti. Cope dienas vidūTas, ka līnis labprāt barojas arī pa dienas vidu, ne tikai naktī, nav nekāds jaunums. Viss atkal atkarīgs no laika apstākļiem. Tā kādā lietainā dienā, darbojoties pa savu copes lietu bodi, sagaidīju kārtējo pircēju. Nekas īpašs, bet, kad viņš man pagrieza muguru, izlasīju uz T krekla uzrakstu «Darbs nedrīkst traucēt makšķerēšanai». Pasmaidīju, un, kad vīriņš bija aizgājis, kaut kas smadzenēs sāka urdīt. Pametu acis pulkstenī – 12.35. Dienas vidus, kas neko labu nesola, pilnīgs bezvējš, un tā viegli slapina lietutiņš. Nu īsts līņu copes laiks. Paliku pavisam nemierīgs, un tad uz T krekla redzētais uzraksts nostrādāja. Zibenīgi paķēris inventāru un trīs pakas «Animus Fishing» bāzes barības līnim un karūsai, jau pēc mirkļa atrados mašīnā un vēl pēc 40 minūtēm Lobes ezera krastā. Neteikšu, ka biju īpašā sajūsmā par nemitīgi mirgojošo lietu, bet nav sliktu laika apstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs. Šoreiz man tas nedraudēja, jo viss, ieskaitot divus metrus plato lietussargu, bija līdzi. Zibenīgi salicis visu laivā, pēc mirkļa jau nogruntējos sev zināma un no zālēm izpļauta laukumiņa maliņā. Iemaisījis barību, pielicis klāt mušu kāpurus un trešo daļu zemes, visu kārtīgi sastampāju, lai minūtēs divdesmit katra sīkākā sausā daļiņa samirkst. Tas nepieciešams, lai neizmirkušās vielas pēc iebarošanas neizveidotu barības mākoni, kas sasauktu daudz sīko zivju. Uzstādīju lietussargu, sagatavoju makšķeres, izmērīju dziļumu, pārbaudīju, cik liela kopš pēdējās reizes paaugusies neredzamā zemūdens zāļu josla, un varēju sākt iebarošanu. Vieta izvēlēta tā, lai aptvertu uzreiz vismaz divas copes vietas. Vēl labāk, ja izdodas atrast tādu laukumu, kur varētu iebarot trīs vietās. Kāpēc tā? Iemesls ir ļoti vienkāršs. Līnis ir izteikta dūņu un zāļu zivs. No šīm pacerēm tas izlien ārā tikai tad, kad radusies ēstgriba, bet labākās vietas, kur tas apgrozās, vienmēr ir un paliek zāļu joslu malas. Jo tuvāk pie tām stāvēs pludiņš ar ēsmu, jo lielāka cerība uz teicamu copi.Kā zināms, līnis ir liels izgaršotājs – degustators. Tam patīk ēsmu pabikstīt, ar purnu pabīdīt, nedaudz izgaršot vai, piemēram, naktstārpu saņemt aiz astes galiņa un pavazāt pa dūņu vai zāļu pasauli kā ekskursijā. Par to, protams, pieprasot gastronomisko daļu. Lūk, šeit tad arī sākas makšķernieka pacietības mērīšana. Ja līnis, paņēmis ēsmu, momentā dodas zālēs, copmanim ir divas versijas. Ļaut, lai tas «izbraukā» zāles, tā riskējot noraut visu sistēmu, vai zibenīgi piecirst un izraut ēsmu tam no mutes, tajā pašā laikā atstājot zivi neziņā, kas notika, un saglābjot makšķeri tādu, kāda tā ir. Vairākās vietās jāiebaro tāpēc, ka pēc piecirtiena un viena smuka līņa izārdīšanās āķa galā, tajā vietā vismaz divdesmit minūtes nebūs ko darīt, jo neviena zivs tuvumā neatradīsies. Tad makšķeri var droši pārlikt uz citu iebaroto vietiņu. Seši līņi divās stundās!Iebarojis katrā vietā pa sešām apelsīna lieluma bumbām, jau sataisījos uz lielo gaidīšanu, kad mans naktstārps pēkšņi kļuva ļoti agresīvs un lēnām sāka peldināt pludiņu gar meldru stiebru malu. Vispirms nodomāju, ka rudulis. Šo asakaino skaistuli man nemaz nebija vēlmes copēt, bet ko darīt, ja neliekas mierā. Tomēr aizdomīgi likās tas, ka visas kustības pludiņam bija kā palēninātā filmā. Pabrauca šurp, pabrauca turp, mazliet iegrima un stāv… nekustas. Es jau jutu, ka mani nervi uzvelkas un roka pati bez komandas sāk celt makšķeri gaisā. Pēkšņi pludiņš iegrima pavisam un tikai pēc auklas varēja spriest, ka zivs uzņēmusi taisnu ceļu zālēs. Gaidīt šādos mirkļos nevar ne brīdi, un es piecirtu. Izjūtas neaprakstāmas, jo pretinieks nav nekāds rudulis vai plicis. Tā pavandījāmies pa zāli, paskrējām pa brīvākām teritorijām, un jau pēc mirkļa uztveramajā tīkliņā ievadīju nedaudz virs kilograma smagu līņu puiku. Nu skaisti, nodomāju. Sākums nav slikts. Taču nebiju cerējis, ka turpinājums būs tik veiksmīgs. Būtībā tajā pašā vietā jau pēc piecām minūtēm bija nākamais līnis. Tad gadījās kļūme un vēl viens, pamatīgi iztrakojies, aizmuka zālēs ar visu pavadiņu. Nu gan sekoja vismaz pusstundas pauze, jo, darbojoties ar divām makšķerēm, vienu turēju tajā pašā vietā, kur tika izvilkti abi iepriekšējie. Tā nepilnās divās stundās tiku pie sešiem līņiem. Mazāko palaidu, lai paskrienas un paaugas. Ja runājam par ēsmu, tad šajā dienā izteikti kalpoja naktstārps, taču, braucot uz līņiem, visiem ieteiktu ņemt līdzi vismaz trīs iecienītākās barības. Tas ir jau iepriekš minētais naktenis, baltie mušu kāpuri un mēslu sliekas. Starp citu, bieži vien līnim ļoti labi patīk baltie kombinācijā ar sliekām. Ja runājam par inventāru, vienmēr, uz līņiem ejot, izmantoju polonēzes tipa makšķeres ar testu no 10 līdz 40 gramiem. Tas ir paciets kāts, bet ļoti izturīgs un drošs. Ar pludiņu nekad nepārspīlēju un pat vējainā laikā nelieku smagāku par četriem gramiem. Protams, tam jābūt tādas konstrukcijas, lai vajadzības gadījumā varētu palikt uz copi arī pa tumsu un tātad ievietot vai uz tā novietot «gaismiņu». Pamatauklas diametrs parasti nepārsniedz 0,23 milimetrus, bet pavadiņu ņemu 0,2 milimetrus. Man ar šo auklu resnumu un izturības testiem pietiek. Zinu, ka citi izvēlas krietni resnākas auklas, bet bieži vien līdz ar to paliek pie viena vai diviem līņiem pa visu vakaru. Kaut kur lasīju, ka līnim ir izteikti jūtīgas lūpas. Ko nezinu, to nezinu, bet fakti runā paši par sevi. Āķīša izmērs atkarīgs no tā, kāda būs ēsma. Ja liekam baltos, pilnīgi pietiek ar 10. numuru, bet, ja naktstārpu, tad vajag 6. – 8. numuru.
