Mīkstas čības, halātiņš un seja bez meikapa. Daži privātās dzīves atribūti, ko ļoti sargājam no nepiederīgo acīm. Līdzīgi kā pārējo aiz dzīvokļa un sirds durvīm esošo, ko esam radījuši par tik svētu un neaizskaramu teritoriju, ka drīz pat muša bez īpašām policijas atļaujām nedrīkstēs nolaisties uz netīrās veļas kaudzes. Ja nu tā par šo nevīžību pavēsta plašākai sabiedrībai?Kas īsti ir privātā dzīve? Vai piedēklis tai īstajai, kas kūsā smalkos birojos, lielveikalos un koncertzālēs, kurp dodamies glancēti un dāsni dalām visu, kas kvalificējas jēdzienam «pareizi un pieņemami»? Bet vienlaikus ilgojamies pēc mājām, kur «špiļkas» var nomainīt pret vecām, bet sasodīti ērtām iešļūcenēm, migrēt «apenēs» un bez ceremonijām uzkliegt vai pat uzšaut sīcim, kurš patrāpījies ceļā nepiemērotā brīdī. Tikai to nevienam nevar rādīt, kad plosās raupjais, bet bezgala patiesais egoisma monstriņš.Labi, ka neesam slavenības, jo tad šo briesmonīti pēc sabiedrības kārā pieprasījuma paparaci censtos iemūžināt visos iespējamos veidos. Būtu gan labāk mēģinājuši iepazīt un disciplinēt savējo, kad tas kārtējo reizi sāk nelāgi izpausties pret pašu īpašnieku un viņa tuvākajiem. Tomēr meklēt skabargas otra acīs un tīksmināties par citu neglītumiem, labi apzinoties, ka pats taisa pamatīgāku šmuci, vienmēr bijis lielākā cieņā.Interese zūdot iepazīstot. Tāpēc varbūt veram to «privāto» dzīvi visi vaļā? Nedomāju, ka tādēļ uzreiz vajadzētu izlikt videokameras guļamistabās un mazmājiņās, bet gan sākt ar vienkāršo. Kaut vai pārtraukt liekulīgi atvainoties par savandīto istabu un netīrajiem traukiem, kad ieradušies negaidīti ciemiņi, un pieņemt, ka ik brīdi mūs kāds uzmanīgi vēro. Tas palīdzētu panākt caurskatāmību, par kuras nepieciešamību visos līmeņos sākusi runāt sabiedrība, nogurusi no slepenībā pastrādātajām lietām, kā sekas ik dienu jāstrebj pilnām karotēm. Tikai kuram būs drosme uzņemties iniciatīvu? Šādā reformā tā būs vairāk vajadzīga, nekā metot kārtējo akmeni otra lauciņā, aizmirstot, ka oļus otra virzienā var raidīt tikai tie, kas bez grēka. Taču pāri visam, manuprāt, jāpanāk dzīves uztveres veselums, nesadalot to rādāmajā un slēpjamā. Atļausimies beidzot būt visā paši!
