Šodien un rīt Jelgavas latviešu biedrība atzīmē 130 gadu jubileju
Kad 19. gadsimta septiņdesmitajos gados Jelgavā jaunlatvietis Māteru Juris, apvienojot nacionāli domājošus līdzgaitniekus, dibināja Kurzemes Biškopības biedrību, latvieši bija kalpi augstdzimušajiem vāciešiem, bet kopumā pār mūsu zemi noteicējs bija Krievijas cars. Tomēr ar uzņēmību un čaklumu mūsu priekšteči kļuva turīgāki, cēlās pašapziņa, un 1880. gadā, izdabūjot atļauju Krievijas galvaspilsētā Pēterburgā, Biškopju biedrība pārtapa par Latviešu biedrību, kas apvienoja latviešu uzņēmējus, rīkoja dziesmu svētkus, vāca dainas, veicināja latviešu literatūru. Šodien un rīt biedrība svin 130 gadu jubileju. Priekšteču atbalstsBiedrībā valdīja demokrātisks gars, netika šķiroti studējušie un nestudējušie, sabiedrisko darbību tajā izvērsa divi nākamie Latvijas prezidenti – Jānis Čakste un Alberts Kviesis –, kā arī tautsaimnieks Janis Bisenieks. Vēsturniece un viena no biedrības atjaunotājām 1990. gadā Ina Lastovecka atzīst, ka Jelgavas Latviešu biedrības nozīmīgākais laiks bija 19. gadsimta beigas. Vēlāk, kad tika nodibināta Latvijas valsts, tās darbība vairs nebija tik aktuāla, tomēr biedrība darbojās līdz pat padomju okupācijai. 1910. gadā Katoļu ielā uz J.Čakstem piederošās zemes tika uzbūvēts Latviešu biedrības nams. Tur notika sanāksmes, balles, bērnu svētki, kā arī teātra izrādes. Grozāmā skatuve namā tolaik bija modernākā Latvijā. Izveidojās profesionāls Jelgavas teātris, kas savas augstākās mākslas virsotnes sasniedza drūmākajos Otrā pasaules kara gados, tā sauktajā vācu laikā. Latviešu biedrības nams izdega Jelgavai postošajās 1944. gada kaujās, un okupācijas vara to neatjaunoja. Biedrība īpašuma tiesības uz zemi atguva deviņdesmito gadu beigās. Vēsturnieks un tā laika organizācijas priekšsēdis Andris Tomašūns teic, ka no priekštečiem mantotie īpašumi nodrošinājuši Jelgavas Latviešu biedrību ar savām mājām. Par vienu pārdoto zemesgabalu tā iegādājās divistabu dzīvokli namā Lielajā ielā. Tā uzturēšanas izdevumi savukārt tiek segti no otra zemesgabala (kur agrāk atradās biedrības nams) nomas maksas. «Mums kā dažai mūsdienās dibinātai sabiedriskajai organizācijai nav jālūdz pašvaldība, lai tā segtu telpu uzturēšanas izdevumus,» piebilst A.Tomašūns. Nacionālās pašapziņas kopējiVai Jelgavas Latviešu biedrībai ir viegli darboties mūsdienās, divdesmit gadu pēc neatkarības un brīvvalsts atjaunošanas? Sevišķi tagad, kad ekonomisko problēmu apstākļos pirmajā plānā izvirzās materiālistiskā domāšana un kosmopolītiskā apziņa un robežas vismaz uz rietumiem ir pilnīgi vaļā. Biedrības valdes locekle pensionēta augstskolas pasniedzēja Maija Kravinska spriež, ka tieši mūsdienās latvisko organizāciju loma aug. Mazai tautai nacionālā pašapziņa jākopj nepārtraukti. «Visam pamatā ir impulsi, ideja, doma, kas radoši iedvesmo. Mēs šo enerģiju pārvēršam vārdos, teikumos, priekšlikumos, aicinājumos, konkrētos projektos. Reizēm esam tiešie darba sācēji, reizēm līdzdarbotāji vai aktīvi atbalstītāji,» saka uz trešo termiņu ievēlētais biedrības priekšsēdis ārsts Paulis Rēvelis. Kopumu veido domubiedru grupasBiedrība sastāv no vairākām interešu grupām jeb garīguma saliņām. Viena no tām ir senioru deju grupa «Rudens roze», kurā apvienojušās sešpadsmit dāmas, kas, Rutas Liepas rosinātas, pedagoga Ilgvara Pauniņa vadībā dejo kopš 2004. gada maija un piedalījušās dažādos pasākumos, tostarp starptautiskā festivālā Tallinā. Pēc Vladislava Kona iniciatīvas 1996. gadā tika nodibināts veco jelgavnieku klubs «Sendienas», kas reizi mēnesī rīko tikšanās. Līdzīgi ir ar dāmu klubiņu, ko vada Irēna Egle un kur sanāk cienījamāku gadu jelgavnieces. «Sendienu» vadītājs agrākais sporta darbinieks Vilis Azevičs, kuru biedrībā iesaistīja kolēģis Jānis Raģis, stāsta, ka viņš ir rosinājis mainīt kluba statūtus. Proti, sākotnēji tajā bija atļauts piedalīties tikai tiem, kuri dzimuši vai dzīvojuši vecajā pirmās brīvvalsts Jelgavā. Taču, lai klubs nenovecotu, tagad uz to var nākt visi, kas jūtas īsti jelgavnieki. Ballēs Jelgavas Latviešu biedrības biedru esot labi ja puse. No pienācējiem bieži vien veidojoties arī jauni biedri. Jauni dalībnieki Jelgavas Latviešu biedrībai rodas arī ekskursijās, ko tā rīko vasarās. Kopš deviņdesmito gadu sākuma apceļota visa Latvija, kā arī Baltijas valstis. «Ir ļoti patīkami, ka tu vari kopā ar jaukiem pazīstamiem cilvēkiem aizbraukt, piemēram, uz Ojāra Vācieša muzeju,» stāsta Sandra Feldmane. Viņa biedrībā ir tikai trīs gadus un brīvprātīgi uzņēmusies grāmatvedes pienākumus. Vajadzīgi jauni karognesējiBiedrības atjaunotais karogs ar tautumeitu, liru un uzrakstu «Vienprātība stiprina» ir īpašs lepnums. Ar lielu neatlaidību strādājot arhīvos, 1892. gadā darināto Jelgavas Latviešu biedrības karoga oriģinālu pirms desmit gadiem atrada rosīgais Modris Ziemelis. No otras puses, kā stāsta A.Tomašūns, vējā un lietū vecajiem vīriem piemirkušo karoga vadmalu ir grūti noturēt. Tādēļ vēl jo vairāk biedrībā aktuāls ir jautājums par paaudžu maiņu. Kopsapulcēs dominē sirmas galvas, tomēr pa kādam jaunam vai brieduma vecuma cilvēkam laiku pa laikam biedrībai pievienojas. Parasti tas notiek caur literātu apvienību «Pieskāriens» un amatierteātri, kas ar režisores Vijas Zelmenes iestudēto Māras Zālītes kamerspēli «Margarēta» savu atjaunošanos pieteica pērnajā rudenī. Kā stāsta V.Zelmene, lielākā daļa no sešiem trupas dalībniekiem ir viņas pašas vadītās Jelgavas 1. ģimnāzijas teātra studijas audzēkņi. Viens no tiem 22 gadus vecais Artūrs Jankovskis bez lieka patosa teic, ka viņa dzīves mērķis ir uzcelt Latviju. Jaunietis vēl meklē savu darba lauku, taču neatkarīgi no tā Artūram ir tuvas latviskas vērtības, valoda, kultūra, Laimas dotā mentalitāte. «Biedrošanās ir veids, kā cilvēki sāk rīkoties. Turklāt sāk ar sevi, nevis kādu citu,» uzskata Artūrs. Viņam šodien uzticēts vadīt jubilejas pasākumu Jelgavas muzejā. Šopavasar Valsts ģimnāzijā ar biedrības palīdzību studente Laura Asarīte sarīkoja konkursu vidusskolēniem par Latvijas pirmās brīvvalsts vēstures jautājumiem. Uz jaunatni orientēta ir arī Jelgavas Latviešu biedrības mājas lapa, ko uztur pazīstamais pašvaldību darbinieks un valdes loceklis Gunārs Kurlovičs.
Grāmatas paliek mūžos Jelgavas Latviešu biedrība vēsturē ieiet ar atbalstītām un rosinātām grāmatām. Viens no lielākajiem projektiem ir publicistiskais pētījums «Jānis Čakste un Jelgava», ko 2006. gadā paveica muzejniece Janīna Šūberte. Rasmas Urtānes vadītie «Pieskāriena» literāti savus dzejoļu krājumus izdod katru gadu. Par spīti saimnieciskajām grūtībām, pašiem sametot nepieciešamo tipogrāfijas naudu, tādi ir jau trīs. Ne visi dzejoļi katram iet pie dūšas, bet gandrīz ikviens šajās grāmatās kaut ko sev var atrast. Biedrībā sirsnīgi svinēti arī rakstnieces Annas Žīgures un viņas vīra somu žurnālista Jukas Rislaki, režisora Ārija Geikina un vēl dažu citu grāmatu atvēršanas svētki. Šķiet, neviens patriotisks projekts, nevieni svētki ne tikai Jelgavā, bet arī J.Čakstes Aučos, Edvarta Virzas Billītēs un citviet neiztiek bez Jelgavas Latviešu biedrības piedalīšanās. Un gribas domāt, ka vēl pēc 130 un vairāk gadiem nebūs citādi.
Ar latvisku garu«Raksturīgs biedrības dzīvē 1881. gadā ir gadījums ar kora diriģentu un Jāņa baznīcas skolas skolotāju Ķempeli, kuru priekšniecība kā jaunlatvieti par piedalīšanos Jelgavas latviešu biedrībā atlaida no vietas. Ja Ausekli septiņdesmito gadu vidū divu gadu laikā latvietības dēļ izdzenāja pa kādam deviņām vietām, tad vēl pēc desmit gadiem šādi vācu kungu paņēmieni nebija mazinājušies.» No Līgotņu Jēkaba grāmatas «Jelgavas latviešu biedrība – 50 gadi kultūras darbā», izdota Jelgavā 1930. gadā
