Dakteres Ināras Raumanes kredo: ja gribi dzīvot – jākustas!
14. jūnijā Latvijā tiks atzīmēta Pasaules asins donoru diena. Jau vairākus gadus mūsu pilsētas Goda donoru vidū ir arī Jelgavas slimnīcas Bērnu nodaļas ārste Ināra Raumane. Viņa asinis ziedo jau 35 gadus – vairākas reizes gadā. Pašsaprotama lietaDaktere Raumane atceras, kā viņas vecāki gājuši nodot asinis savam darbabiedram. Tas bijis pirmais «klikšķis», kas pusaugu meitenei licis aizdomāties, jo tajos laikos donoru kustība neesot plaši popularizēta. Kad pirms vairāk nekā 35 gadiem viņa sāka studijas Medicīnas institūtā, tur gluži kā obligāts nosacījums bijis katram studentam vismaz reizi gadā ziedot asinis. Tā arī tas sācies un pamazām kļuvis par pieradumu un pašsaprotamu lietu. Glābt dzīvību nav tikai ārstes Ināras Raumanes darba pienākums, bet arī sūtība, ar kādu viņa dzīvo šajā pasaulē. «Redzot slimniekus un cilvēkus, kas cīnās par viņu dzīvību, gribas pēc iespējas vairāk palīdzēt, sniegt atbalstu,» teic daktere un piebilst: «Asins ziedošana neko nemaksā, bet kādam tās ir vislielākā vērtība, jo sniedz iespēju dzīvot. Turklāt donoram pati procedūra nāk par labu veselībai, jo asinis atjaunojas,» viņa piebilst. Tikai ārsta ādā Ārsta profesija Inārai bijis izaicinājums. To, ka grib būt ārste, viņa visiem skandinājusi, vēl maza būdama. «Otrajā klasē ar šo profesiju biju burtiski apsēsta. Pati neslimoju un nezināju, kā tas ir būt slimniekam un ko nozīmē iet pie ārsta. Draudzene gan bieži slimoja, un es pat lūdzu, lai viņa man speciāli uzklepo, lai taču es beidzot saslimtu, bet nekā – slimnieka ādā bērnībā tā arī neizdevās iejusties,» ar smaidu atceras daktere. Viņas pārliecība, ka liela loma ir jau no mazotnes nostiprinātai imunitātei, un arī pašas pieredze to pierādot. «Dzīvojām pie vecmāmiņas laukos, skrējām basām kājām, paši cepām maizi, turējām lopus, audzējām visus iespējamos dārzeņus un augļus – viss izauga tīrs un veselīgs. Tuvākais veikals bija vairāku kilometru attālumā, un reti kad tajā iznāca iegriezties. Protams, sava loma arī ģenētiskajam faktoram – mans tētis bija ļoti veselīgs cilvēks un tikpat kā nekad neslimoja, laikam to no viņa esmu pārņēmusi arī es,» spriež bērnu ārste. Ģeogrāfija paliek aiz svītras Pirms stāšanās Medicīnas institūtā, Ināra vēl mazliet šaubījusies – kļūt par ārsti vai ģeogrāfi, jo ļoti interesējusi arī ceļošana un kalni. Tomēr lēmums bijis par labu medicīnai. «Labi vien ir, ka izmācījos par ārsti, jo medicīna joprojām nav apnikusi un man patīk savs darbs. Agrāk bija sarežģītāks pats ārstēšanas process – nebija labas aparatūras, vienreizlietojamo materiālu un citu «ekstru» –, taču tagad ir grūtāk strādāt ar cilvēkiem – slimnieku tuviniekiem. Agrāk pret ārstu izturējās ar lielāku pietāti un cieņu, tagad bieži vien tevi uztver kā kaut ko tādu, ar ko var nerēķināties, drīkst komandēt un izrīkot. Mēs tikai darām savu darbu, un bieži vien tuvinieki, to paši varbūt neapzinādamies, mums traucē strādāt. Manuprāt, šodien ārstam jābūt arī psiholoģiski ļoti stipram,» secina daktere Raumane un atzīst, ka darbs neesot no vieglajiem, jo pie nakts dežūrām, dažādām nepatīkamām epizodēm, īpaši, ja tās saistītas ar bērniem, pierod tikai ar gadiem. Katram cilvēkam savā darba vietā jāielāgojas, un man nemaz negāja tik ātri iemācīties «nenest darbu uz mājām»,» viņa atceras.Nemitīgā kustībāSavos 54 gados daktere Raumane joprojām ir enerģijas pārpilna un ļoti aktīva. Peldēt, kāpt kalnos, ceļot, skriet, slēpot – nemitīgi atrasties kustībā ir viņas dzīvesstils. Ritms spiež gāzi grīdā un mudina: tempā, tempā! Pagājušajā vasarā daktere iesaistījās pavisam neparastā avantūrā – devās uz Somiju, lai piedalītos Eiropas čempionātā orientēšanās sacensībās. 24 stundu ilgo distanci viņas veica divatā ar kolēģi, kas ir profesionāla orientieriste. «Tas bija ļoti smags pārbaudījums, bet interesants – kalni, meži, purvi, tumsa un pamatīga slodze. Bet distanci pabeidzām godam un bija prieks par sevi,» stāsta bērnu dakterīte. Ar sportu Ināras kundze pa īstam sākusi draudzēties studiju laikos, ar kursabiedriem katru ziemu aktīvi braukuši slēpot, vasarā kāpuši kalnos. Vienīgi, kad daktere apprecējusies, vīrs nav vēlējies, lai sieva riskētu, nodarbodamās ar alpīnismu, un abi vienojušies, ka tam pieliks punktu. Tomēr ilgas pēc kalniem joprojām nav rimušas, tikai tagad uz tiem viņa dodas kā tūriste. Daudzus gadus Ināras Raumanes dzīves sastāvdaļa ir peldēšana – veselībai un savam priekam. «Šogad sanācis tā mazāk, bet līdz tam kopā ar kolēģēm – citām dakterēm un māsiņām – uz baseinu gājām ļoti cītīgi. Organisms pierada, un prasīties prasījās pēc ūdens. Ļoti apsveicami, ka pilsētā ir vairāki baseini, cilvēkiem to vajadzētu izmantot. Uzskatu: ja gribi dzīvot – jākustas,» viņa atzīst. Arī pēc nakts dežūras slimnīcā daktere steidz uz darbu – bērnudārzu «Rūķu māja», kur jau daudzus gadus reizi nedēļā seko mazo «rūķīšu» veselībai. Ināras kundze sevi sauc par dabas bērnu – ja vien iespējams, viņa mūk ārā no telpām. «Dārzs man ir vieta, kur atpūšos. Pašiem savi salāti, redīsi, ogas – kas var būt labāks! Tā vecāki un vecvecāki dārzu kopa un visu paši audzēja, tā tagad mēs turpinām. Dārzs nomierina un sniedz atslodzi. Ziedi, putni, svaigs gaiss, daba un darbs – bez tā man būtu grūti iedomāties savu dzīvi,» secina daktere Ināra Raumane.
