Pieminot komunistisko represiju upurus vakar, 14. jūnijā, tradicionāli Svētbirzē pulcējās ap divsimt jelgavnieku un laucinieku, vairums politiski represēto apvienības «Staburadze» dalībnieki. Viņi pieminēja 1941. gada 14. jūnijā un citās tautas traģēdijas dienās okupantu apcietinātos un izvestos, kā arī atcerējās savas likteņgaitas
«Manu ģimeni komunistiskās represijas neskāra. Taču šurp atnākt ir goda lieta mūsu Jelgavas Latviešu biedrībai,» teica pensionāre Ruta Liepa. Viņa 1941. gada 14. jūnijā bija tikai gadu un vienpadsmit mēnešu veca, tomēr Ruta atceras bērnu raudas Vecumnieku dzelzceļa stacijā. Ar savām mazajām kājelēm viņa gājusi pie aizrestotajiem vilciena vagoniem. Tur tēvs, kuram seja no uztraukuma kļuvusi bāla, meitēnu notvēris un aiznesis mājās. Vecais frontinieks Fricis Šemets atcerējās 1941. gada 14. jūnijā zaudētos skolasbiedrus, pats viņš tika iesaukts un dabūja karot padomju armijā. «Pēc padomju represijām gaidījām vāciešus un cerējām, ka klāsies labāk, taču bija vēl sliktāk,» stāsta F.Šemets. Savukārt vecā jelgavniece Vizma Leja uz mītiņu bija atnākusi ar tautisku brošu un gredzenu, ko viņas mātes brālis Janis Stunda izgatavojis 1946. gadā izsūtījumā Urālos.Mītiņā, godinot traģēdijas upurus, pie piemiņas akmens uzstājās «Staburadzes» priekšsēdis Pēteris Āns, Jelgavas pilsētas un novada pašvaldību vadītāji. Sevišķi emocionāli spilgta bija Ozolnieku novada Domes priekšsēdētāja vietnieka Gunta Rozīša runa, kurš no galvas skandēja Edvarta Virzas dzejoli «Karogs». «Šogad pirmo reizi pēc 14. jūnija mītiņa turpat Svētbirzē pulcējāmies pie atmiņu ugunskura, kas līdz šim tika kurts tikai 23. augustā. Tas, manuprāt, ir ļoti jauki,» atzina politiski represētā Rita Jegorova.