«Sauszemes bars pakāpeniski un neatlaidīgi iznīcina visu dzīvo, un nu tas grib savus draņķus uzgāzt mūsu Nesijai uz galvas!» multfilmā «Ness un Nesija» teiktais uzskatāmi parāda dzīvē notiekošo. Masveida zivju un vēžu slāpšana 2005. gada septembra vidū bija tikai sekas negudrai saimniekošanai, kas, nerēķinoties ar Lielupes plūduma īpatnībām, sākusies pirms krietniem gadu desmitiem. Teju vai sensenos laikos, upes krastā uzceļot cukura ražošanas fabriku, diez vai kāds padomāja, ko lielais saldvielu apjoms, kas ik rudeni ar biešu mazgāšanas ūdeņiem iepludināts Lielupē, varētu nodarīt tās iemītniekiem. Taču par to nedomāja arī pēdējos cukurfabrikas pastāvēšanas gados, kad galvenais laikam bija raust miljonus, nevis domāt par piesārņojuma mazināšanu. Vai gan par gudru dēvējama vides sargu rīcība, savulaik slepenības aizsegā (kā vēlāk noskaidrojās – nelikumīgi) palielinot piesārņojuma emisijas kvotas fabrikai? Nu jau labu laiku rūpnīca slēgta, saknes neviens neskalo, cukurots ūdens upē neieplūst, un Lielupes nesiem un nesijām vairs nav jābaiļojas par rūgšanas procesā iztērēto skābekli, kā karstā vasarā varētu pietrūkt zivīm. Vides inspektori, kas ikdienā ķersta maluzvejniekus un Lielupi iepazinuši visā tās tecējumā, pat līksmo – pēdējos gados zivju daudzums lēni plūstošajā upē būtiski audzis. Mana pat iepriekš neredzētas sugas, piemēram, sazānus, bet vēži gaisu tvert vairs nelien krastos, kā tas bija vērojams fabrikas darbības laikā.Pirmā tiesu instance beidzot atzinusi rūpnīcas vadības vainu pirms pieciem gadiem notikušajā ekoloģiskajā katastrofā. Taču notiesātais vēl arvien trauc pretī, ka neko sliktu nav nodarījis, un jau gatavojas lēmumu pārsūdzēt. «Sauszemes barā reizēm negudrie izrīko gudros,» uzsvēra multenes ūdensdzīvnieku sapulcē, gan piebilstot, ka ne visi uz sauszemes ir tik ļauni. Cerēsim uz tiem.
