«Rudenī viņa kā rupmaize/siltiem gabaliem laužama./Ziemā, kabatā sildītu,/es viņu kā burkānu graužu,» dzirdot vai lasot šīs «Saldus saulei» veltītās rindas, allaž pārņem balta skaudība uz šo Kurzemes mazpilsētu un tās iemītniekiem – nav iznācis sastapties ar tik patiesas mīlestības pilnām rindām, kas būtu veltītas mūsu Jelgavai. Bet ne jau tikai saldeniekiem palaimējies, ka pirms 70 gadiem – 1940. gada 16. jūnijā – tur pasaulē nāca Māris Čaklais. Laimējies visai Latvijai, jo viņa dzeja nu jau 45 gadus (kopš klajā nāca pirmā dzejas grāmata ar zīmīgo nosaukumu «Pirmdiena») pelnīti uzskatāma par paliekošu vērtību visai latvju tautai.Šovakar, dienu pirms dzejnieka jubilejas, pulksten 18 Ojāra Vācieša memoriālajā muzejā Torņakalnā (O.Vācieša ielā 19, Rīgā) notiks M.Čaklajam veltīts sarīkojums «Redzat – atkal ir debesis pušu». Tajā dzejnieks mūs uzrunās 2000. – 2002. gadā tapušās videofilmas kadros, viņa kolēģi un laikabiedri Imants Auziņš, Jānis Peters, Gunārs Janaitis un citi runās par savu M.Čaklo, bet vakara noslēgumā dziedāsim kopā ar Austru Pumpuri, sola Memoriālo muzeju apvienības speciāliste Sandra Zobena.Zīmīgi, ka pasākumam rasta vieta tieši O.Vācieša mājā – abi ir gandrīz laikabiedri, un abu devums vērtējams kā viens no izcilākajiem latviešu dzejā. Abi nu jau kādu laiku, M.Čaklā vārdiem runājot, atrodas «citā skaistumā». Tiesa, ir arī atšķirīgais – savā dzejā tik kaismīgais O.Vācietis ārpus tās uz cita veida aktivitātēm bija grūti pierunājams, bet M.Čaklo pazīstam vēl kā tulkotāju, literatūrkritiķi, žurnālistu, «Literatūras un Mākslas» redaktoru. Toties viņa dzeja ar īpašu skaļumu nekad nav izcēlusies, tai vajadzīga intīmāka tuvība ar lasītāju. Vai arī to iepazīstam un sākam iemīļot caur melodiju – reizēm pat piemirstam, ka «Liliomu» vai «Dzeguzes balsi» vēl «vienu vasaru dejo» ne tikai Imants Kalniņš vien… «Nogrimst dzelmē piepūstie vārdi,/aizšvirkst vārdi kā sērkoka sērs,/satrun vārdi – pirktie un pārdotie./Paliek vārdi kā ozols, kā bērzs.»
