Tagadējie bezdarbnieki nespēs izvilkt ekonomiku, pārliecināta ekonomiste Raita Karnīte
Pašreizējie zaļie asni ekonomikā vēl joprojām ir ļoti trausli, jo arī Rietumeiropā situācija ir ļoti nestabila, brīdina ekonomiste Raita Karnīte. Tādēļ nav jāpriecājas par maziem pieauguma procentiem, bet gan jādomā, kā pārstrukturēt tautsaimniecību, lai tā būtu spējīga stabili attīstīties ilgtermiņā, viņa domā. Viens no svarīgākajiem lēmumiem, kas valdībai tuvākajos gados būs jāpieņem, ir jautājums par darbaspēka ievešanu, jo jau 2016. gadā uzņēmumiem sāks trūkt darbaroku. – Pirmajā ceturksnī iekšzemes kopprodukts samazinājās par sešiem procentiem. Tas ir daudz vai maz? Ņemot vērā situāciju, kādā esam, tas ir normāli. Bet pagaidām mēs nevaram runāt par drošu un ilgtspējīgu attīstību. Protams, 18 procentu kritums ir sliktāks nekā sešu procentu, bet tas joprojām ir mīnuss. Pats sliktākais, ka šim ciparam ir gadījuma raksturs. Tā vienkārši gadījās, jo Rietumos nauda sāka strādāt, un arī mums līdz ar to ir kaut kāds uzlabojums. Bet situācija Rietumos ir diezgan dramatiska. Nesen biju Briseles ekonomikas forumā, un atbildīgie Eiropas Komisijas darbinieki informēja, ka nekas vēl nav beidzies. Izskanēja pat tāda frāze: «Droši vien nav neviena, kurš tic, ka iepumpētā nauda kaut ko devusi.» Tā ir ļoti nozīmīga ziņa. Tāpēc mums lielam optimismam nav pamata, bet arī pesimistiem nav jābūt un nav jāgaida. Jārīkojas! Kaut gan visapkārt ir slikti, vienmēr ir arī tādi, kam iet labi. Un kāpēc mums jābūt tiem, kuriem iet vissliktāk? Jāizmanto situācija, kāda tā ir tagad. Esam pavirzījušies mazliet uz augšu. Tagad jāuzmanās, lai mēs atkal nesāktu krist. – Tātad arī eksporta pieaugums, ko tagad novērojam, jūsuprāt, ir mānīgs?Tas noteikti jāvērtē piesardzīgi. Ekonomikas ministrijai tagad ļoti rūpīgi jāanalizē situācija. Ja pat Eiropas Komisija, kura arī vienmēr spodrinājusi savas spalvas, atzīst, ka mēs esam lielās briesmās, Latvijai vajadzētu nevis tīksmināties par tiem niecīgajiem kāpuma procentiem no ļoti zemas bāzes, bet jādomā ilgtermiņā. Nedrīkst domāt, ka atkal esam burās. Kāds ir šā eksporta saturs? Vai tas nav «falšs» eksports? Piemēram, kādu brīdi no Latvijas izveda līzinga parādniekiem atņemtos auto. Zinu, ka mašīnbūvei ir nelieli pasūtījumi, bet šī nozare ir ļoti neefektīva un maza. Protams, mums ir arī inovatīvi uzņēmumi, bet eksporta struktūra ļoti rūpīgi jāanalizē. Pats galvenais: jānodrošina lielas eksporta «porcijas», jo tās mazās, kas ir starpprodukts, nav tas labākais, ko mēs varētu vēlēties no savas tautsaimniecības. No vienas puses, ekonomikas nesabalansētība samazinās: sarūk tekošā konta deficīts, eksports aug, imports sarūk, bet strukturālās pārmaiņas tautsaimniecībā vēl joprojām nav notikušas. Tas, ka uzlabojas tekošā konta bilance, skaidrojams ar to, ka vairs nav tā pārmērīgā patēriņa, kuru veicināja sveša nauda. Tas, protams, ir pozitīvi. Bet vēl joprojām nav nosacījumu, kas varētu dot drošu tekošā konta ienākumu palielinājumu. Tas nav mērķtiecīgas politikas rezultāts. Tekošais konts uzlabojas tikai tādēļ, ka bankas vairs šeit nepumpē naudu. – Tad valdība, jūsuprāt, neko īsti nav darījusi, lai panāktu izaugsmi?Es tā neteiktu, bet sistēma, kurā dzīvojam, ir ļoti birokrātiska. Manuprāt, nekad agrāk neesam dzīvojuši tādā birokrātijā kā tagad. Valdībai ir darba pilnas rokas, tā darbojas ļoti nopietni un intensīvi, īpaši ierēdņu līmenī. Bet lielākais pārmetums ir tas, ka valdībai nav nākotnes vīzijas. Ja runājam par to [eksistējošo], kas ir «Latvija 2030», labāk būtu, lai tā neizpildītos. Jo tur ir tikai lejupslīdošas tendences: iedzīvotāju skaits samazinās, veselības aprūpes apjomi sarūk, labklājības līmenis iet uz leju utt. Tā nav ilgtspējīgas attīstības politika, ja visas līknes virzās uz leju. Lejā ir nulle. – Bet kāda ir jūsu vīzija?Es ļoti ticu mūsu uzņēmējiem. Ir ļoti daudz uzņēmēju, kuri saskata arī priekšrocības, kas ir te. Protams, viņiem traucē un viņi visu laiku ir pakļauti riskam, ka, tiklīdz parādīs dzīvības zīmes, no viņiem gribēs paņemt vairāk, lai atrisinātu šo bezcerīgo situāciju. Jo lejupslīdošā situācija demogrāfijas jomā nozīmē arī zemākus nodokļu ieņēmumus, kas savukārt pasliktina dzīves apstākļus valdībai. Lai risinātu šīs problēmas, vienkārši paceļ nodokļus. Bet uzņēmumi ir izturīgi, enerģijas pilni un inovatīvi. Domāju, ka tie neapšaubāmi izrādīs labo gribu un atkal rosīsies. Tad ir jautājums – kā viņiem sāks visvairāk trūkt? Man ir aizdomas, ka visvairāk trūks cilvēku. Līdz ar to ir svarīgi, vai tiks pieņemti lēmumi par imigrāciju vai ne. Ja ne, tad būs diezgan grūti, būs augstas darbaspēka izmaksas. Ja tiks atļauts ievest strādājošos būs vieglāk un ātrāk, tas nozīmētu arī, ka uzlabotos demogrāfiskā situācija, palielinātos pieprasījums un ekonomikas apmērs. – Bet mums bezdarba līmenis tagad ir tuvu 20 procentiem. Vai obligāti jāieved darbaspēks?Jautājums ir ne tikai par skaitu, bet arī par darbaspēka kvalitāti. 20 procentu nav daudz. Ja ekonomika atsāks augt, viņi ļoti ātri uzsūksies. Pēc mūsu aprēķiniem, un tie sakrīt arī ar Ekonomikas ministrijas prognozēm, jau ap 2016. gadu mums sāks trūkt darbaspēka. Bez papildu darbaspēka nav iespējams strauji palielināt darba ražīgumu, jo nav bāzes, uz kuras to darīt. Tādu speciālistu mums nav, viņi nav sagatavoti un nav arī piedzimuši. Nav arī to cilvēku, kam tie varētu piedzimt. – Kurās jomās būs vislielākais darbaspēka deficīts?Viss atkarīgs no tā, kā ekonomika virzīsies. Neapšaubāmi ar tādu ekonomikas struktūru kā pašlaik uz īpaši strauju izaugsmi nav ko cerēt. Nebūtu vēlams, lai atkārtotos iepriekšējais scenārijs ar to 10 procentu augsmi pakalpojumu nozarēs – tirdzniecībā, būvniecībā. Ja ne tas, tad paliek rūpniecība, bet tā veido tikai 10 procentu no iekšzemes kopprodukta. Pat ja tur būtu ļoti augsts produktivitātes kāpums, tā nevarētu dot īpaši lielu kopprodukta pieaugumu, jo tās īpatsvars ir ļoti mazs. Tāpēc droši vien lielākas cerības jāliek uz pakalpojumiem, bet tiem jābūt radošiem. Iezīmes ir. Piemēram, parādās jau eksportam domāti veselības pakalpojumi, universitātes sāk runāt par izglītības pakalpojumu eksportu. Kā arī mums ir tūrisms un tranzīts. Tad ar šiem pakalpojumiem ātrāk nekā ar rūpniecību var iegūt naudu, un uz tās bāzes iespējams straujāk attīstīt rūpniecību. Taču rūpniecība nenozīmē tikai apjomu palielināšanos, bet arī ļoti būtiskas strukturālas izmaiņas: mums jāiegūst vairāk lielu uzņēmumu, nevis mazo. Lai mazo un lielo uzņēmumu sadarbība notiktu tepat iekšienē, nevis mazie strādātu kādam ārzemēs un līdz ar to tiktu ekspluatēti gan darba samaksas, gan pievienotās vērtības iegūšanas ziņā. – Vai vērienīga nākamā gada budžeta konsolidācija nozīmēs otro krīzes vilni? Latvijā mēs vispār nevaram runāt par krīzi. Depresiju un apjukumu radīja visi lēmumi, kas tika pieņemti saistībā ar šo starptautisko aizdevumu, bet, ja būtu jārīkojas tā, kā rīkojas Latvija, tad visa Eiropa būtu uz ielas. Eiropā ir milzīgi budžeta deficīti, Vācijai pat labajos gados bija četru procentu budžeta deficīts, neskatoties ne uz kādām regulām. Francijā vienmēr bija kritiska situācija. Tas, ka mēs tik krasi un nesaudzīgi rīkojāmies ar savu ekonomiku un sabiedrību, arī radīja šo krīzi. Bet patiesībā tas ekonomikas kritums, kas bija ļoti dabīgs, nav krīzes kritums, jo neskāra dziļākus ekonomikas slāņus vienkārši tāpēc, ka mums to nemaz nav. Krīze parādīja, ka mums nav nopietnas ilgtspējīgas ekonomikas. Bija tikai virsslānis, ko veidoja ieplūdinātā nauda.
