Atkal un atkal domās atgriežos par Rūzvelta kundzes ģeniālā dalījuma kastās: «Lieli prāti apspriež idejas; viduvēji prāti apspriež notikumus; mazi prāti apspriež cilvēkus.» Varbūt pārspīlēts, jo sevi par dižgaru noteikti nesauktu. Un tomēr. Tik daudzi apstājas pie sētas, kas sašķiro kastās tāpat kā labos un sliktos skolēnus – kas dzird un kas sadzird, kas redz un kas saredz. Es tikai mēģinu izdibināt, kādēļ ideju pasaule nešķiet vilinoša, kādēļ baidāmies tikt nesaprasti, kas gan ir diezgan loģiski. Mazo prātu pārprodukcija, kas māk vienīgi skaitīt un rēķināt, – vairumtirdzniecības plauktā uzlīmes skaistas, bet iekšā vienīgi ķīmija un silikons. Pērc! Jo lēti un visi pērk. Cik maz nestandarta preču, tik maz nestandarta pircēju. Vienveidīgums nogurdina acis un prātu, lai gan būt oriģinālam nav nemaz tik vienkārši; vispirms jādistancējas, jāpatrenē acs, lai saskatītu lietu būtību – ceturto dimensiju. Tā vietā nogrimstam līdz slavenību apjūsmošanai – jo to dara visi, ignorējot, ka viņu slava radusies tieši no viņu sekošanas līdzi viņu gaitām. Kamēr stendi un internets mudžēs no «Privātās dzīves» kloniem, mēs labprātīgi izvēlamies palikt punduri. Iespējams, ka tieši zemās debesis un mantu kults dzemdina pretrunīgus, nelaimīgus diogēnus, dumpiniekus, kuriem drīzāk sagribas dzīvot mucā vai gaišā dienas laikā ar lampu tirgus laukumā meklēt cilvēkus. Bet man ir vienalga, kas sakrāmēts tajās vairumtirdzniecības bāzēs. Tas taču ir tik garlaicīgi, tik vien kā bagātīga viela pārdomām un ne no tām glaimojošākajām. Labi, Diogēns mums šķiet smieklīgs, bet tikai tāpēc, ka pašlaik modē nav stoiciskums, bet patērēšana, ļaujiet iekost sāpīgāk, primitīvi dzīvnieciska pasaules uztvere. Piķis domāts, lai to tērētu! Un bez tā nekā cita, protams, nav! Fui, riebīgā nauda, ciest nevaru. Nobela prēmiju tam, kurš izdomāja to nosaukt par piķi! Bērnībā daudz staigāju pa kultūras nama jumtu, un saulē izkusušais piķis dedzināja pēdas un letāli sasmērēja drēbes. Tieši tā, dzen un sasmērē. Nevaru nobrīnīties, cik pārliecinoša mums šķiet realitāte, kaut arī to sataustām vien caur saviem priekšstatiem, kas nav nekas vairāk par iztēles gleznām. Gleznas nav realitāte, bet mēs tik ļoti gribam ticēt, ka mūsu priekšstati ir nekļūdīgi, ka esam izvēlējušies pareizo kursu pretī laimei.
