Ilze Vēvere astoņus gadus Staļģenē kopj folkloras tradīcijas.
Šī dieniņa, tā dieniņa… Pavisam drīz daudzviet iedegsies Jāņu ugunskuri, kas simbolizē tautas spēku, saistību ar senčiem un bezgalīgo Kosmosu, auglību, dzīvotprieku, kā arī citas svarīgas vērtības. Jau astoņus gadus Jaunsvirlaukas pagasta aktivitāšu centra «Līdumi» kultūras darbiniecei Ilzei Vēverei Līgo vakars paiet darbā, vadot svētkus. Jāņu svinēšanas lietās viņa ir viena no lietpratējām, kuras padomus ir vērts ņemt vērā.«Jelgavas Mūzikas vidusskolā akordeona klasi pabeidzu ar domu, ka nekad mūžā šo instrumentu nespēlēšu. Taču izrādās, ka mūzika un folklora kļuvusi par manu maizes darbu. Esmu novērojusi, ka skolēnus, jauniešus saista folklora, kas ir kaut kas vairāk par «tic», «tic» mūsdienu popšiem,» stāsta Ilze. Tautas folkloru viņa apguvusi Tautas mākslas centra Folkloras skolā, kur nodarbības vada Helmī Stalte, Andris Kapusts un citas folkloristu autoritātes. Liela nozīme Ilzes dzīvē ir Veltas Lejas vadītajai Jelgavas folkloras kopai «Dimzēns», kur viņa darbojusies divpadsmit gadu. Pirmais iznāciens LieldienāsIlze Vēvere, smaidot teic, ka viņas vadītais pašas tautas tradīciju klubs Staļģenē esot radies tādēļ, ka uz «Dimzēna» mēģinājumiem kļuvis grūtāk izbraukāt. Kolēģe «Līdumos» Ilona Freimane iebilst, ka, nopietni runājot, tautas tradīciju klubu izveidot rosinājis Ilzes vadītais folkloras pulciņš Staļģenes pamatskolā. Vīri uz tautas tradīciju klubu līdz šim neesot nākuši, bet deviņas sievas gan. Pirmā uzstāšanās bijusi Lieldienās. Ieva spriež, ka vasaras saulgrieži tāpat kā ziemas saulgrieži ir laiks, kad cilvēkam vajag apstāties un pārdomāt savu dzīvi. Jā, protams, lai kaimiņi neaplīgotu, pirms Jāņiem nākas apdarīt vairākus darbus, sakārtot māju un pagalmu, izravēt dārzu. Taču tas jāveicot bez steigas un stresa – ar patiku. Piemēram, pļaujot zāli, vajagot ieelpot tās smaržu. Citus gadus Vēveru ģimenes lauku mājās Strautiņos zāli «frizējuši» ar pļaujmašīnu. Taču tā sanākot tāds kā uzspiestais skaistums. Šopavasar plūdos (Strautiņi atrodas Lielupes kreisajā krastā aiz ceļa uzbēruma, kam negaidīti zemākajā vietā ūdens pārgāja pāri) pļaujmašīna tā samirka, ka kādu laiku zāle bijusi jāpļauj ar izkapti. Tikai tad Ilze pamanījusi, ka Strautiņu sētā «ienākušas» skābenes, raspodiņi, gaiļpieši, kā smaržo suņu ķimenes un citas jāņuzāles, ko taču varēs iepīt vainagā. Mūsdienās bieži vien pinējām esot problēma atrast izejmateriālu. Kultivētajās ganībās jāņuzāļu maz, bet īstas pļavas māju tuvumā varbūt nemaz nav. Lai nu kā, bet, pēc Ilzes saprašanas, Līgo vakarā katrai sievietei galvā tomēr vajadzētu būt vainadziņam. Tā esot iespēja arī precētām sievām reizi gadā atkal kļūt par meitām. Pati vainaga pīšana, Ilzesprāt, ir intīms process, vienā pļavā divām sievām nekad līdzīgi nesanākot. Pēc šīs Līgo rotas varot novērtēt, kāds raksturs ir vainaga pinējai, kā viņa jūtas un ko tai svētkos vajadzētu novēlēt. Ballē neredz Saules kustībuJāņos ir jādejo, taču zaļumballes Līgo vakarā pagastu centros Ilze uzlūko piesardzīgi. Staļģenē vismaz esot stingrs noteikums Līgo nakts ballē spēlēt tikai latviešu mūziku, taču gadījies dzirdēt, ka ierakstos skanot viss kaut kas. Dažs neapdomīgāks līgotājs nopriecājoties: «O, būs alus, šašliki, bufete un mūzika! Ejam uz balli!» Taču tā varot palaist garām pašu saulgriežu – garākās dienas un īsākās nakts – burvību, nemanīt saules norietēšanu un uzlēkšanu, kurā līgotāji mēdz saskatīt fantastisku virmu. Esmu novērojusi, cik ļoti dabā atšķiras krāsas noskaņas, gaiss pirms Jāņiem un pēc tiem. Izgaist pirmatnējais pavasara zaļums, kas pārvēršas nobriedušā zaļumā. Saulgrieži jau 21. jūnijā Jāņu ugunskurs vai Jāņu lampa būtu jādedz tikai pēc saules norietēšanas, lai nevienu brīdi nebūtu tumsa. Ilze novērojusi, ka pieredzējuši līgotāji prot ugunskuru salikt tā, ka tas līdz ar saullēktu arī izdeg. Ugunskuram ne vienmēr jābūt lielam. Tas var būt arī mazs un skaists, piemērots lēkšanai pāri.Pašā Līgo vakarā Ilzei būs jāņemas pa pasākumu «Līdumos», tādēļ viņas ģimene kopā ar draugiem un tuviniekiem Strautiņos līgošot un kurināšot zāļu pirti 21. jūnija vakarā. Tas esot īstais vasaras saulgriežu datums. Pēc tā saulīte «stāv uz vietas» un ar Jāņu dienu sāk savu tecējumu uz rudens pusi. Īsa pamācība līgošanā Līgošana ir kopā sanākšana, dziedāšana, apdziedāšanās, kas sākas Līgo vakarā pēc vakariņām un turpinās līdz pat saullēktam. Ciemos atnākušos līgotājus jeb jāņabērnus pieņemts cienāt ar alu, sieru, pīrāgiem vai citām uzkodām, jo ticējumos teikts, ka jāņabērni nesot mājai un tās cilvēkiem svētību un veselību. Jāņuzālēm, ko izmanto vainagiem un māju rotāšanai, piemītot arī dziednieciskas īpašības. Svētkos telpas var rotāt arī ar bērzu meijām, pīlādža un ozola zariem. Maģisks spēks piemītot arī Jāņu vainagiem. Vainaga aplis simbolizē sauli, mūžību un pasargā no ļauna. Sievietēm vainagi jāpin no deviņām vai pat trejdeviņām (27) dažādām jāņuzālēm, bet vīriešiem – no ozola lapām un zariem.Jāņu rītā ieteicams mazgāt seju rasā, lai visu gadu būtu skaistums un arī veselība. Jāņu ugunskurs simbolizē sauli, un to ierīkoja svinību augstākajā vietā, vēlams – pakalna galā. Saskaņā ar ticējumiem uguns apspīdētie cilvēki un apkārtne saņem īpašu svētību, veselību un spēku. Jūras piekrastē senāk tika dedzinātas vecās laivas vai jūrā palaistas degošas koka mucas. Jāņugunis bieži izmantoja zīlēšanai. Arī lēkšana pāri ugunskuram ir sena tradīcija, un lēkšanas brīdī svarīgi turēties sadotās rokās, jo tad pārim būs ne tikai laime, bet arī odi nekodīšot atlikušo vasaru. Papardes zieda meklēšana saistās ar ticējumu, ka šis augs ziedot tikai Līgo naktī, Kam ziedu izdošoties atrast, tam būšot gan bagātība, gan laime mūža garumā, gan spēja ieskatīties pagātnē un nākotnē. Mūsdienās to vairāk tulko kā Jāņu nakts erotisko pusi – divu mīlētāju aiziešanu no svētku burziņa, lai būtu kopā. Māja, kur augot paparde, tiekot pasargāta no zibens, bet līdzi nēsāts papardes zariņš cilvēku pasargājot no visa ļauna. Jāņi saistās ar zīlēšanu un nākotnes pareģošanu. Tam, kurš Jāņu naktī ap pusnakti bridīšot pa ūdeni, būšot daudz naudas. Savukārt meitas, ūdenī skatoties, varot redzēt precinieka seju. Vēl ir iespēja nopīt divus vainadziņus – vienu sev un vienu savam izredzētajam –, mest upē un skatīties, kas notiks – ja tie sapeldēs kopā, gaidāmas kāzas. Saulrietā savu vainadziņu var mest arī ozola vai ābeles zaros – pēc cik reizēm tas uzkārsies kādā zarā, pēc tik gadiem būs kāzas. Bet, ja no rīta aiziet gulēt ar vainagu galvā, kurš pīts no deviņām puķītēm, sapnī redzētais piepildoties.
