Lai cik bargi kungi valdījuši Latvijā, šķiet, līgots ir vienmēr. Sešdesmitajos gados gan vienu brīdi Jāņi tika norāti par nākotnei nepiedienīgiem, bet ar to nekas taču nemainījās. Ļaudis runā, ka šogad Jelgavā brīvdabas estrādē netiks rīkota lielā kopīgā līgošana. Neesmu manījis nevienu, kas par to būtu noraizējies. Šajā reizē tomēr tai nopietnākajai svētku gatavošanai un kopšanai pēc idejas būtu jānotiek katram savās mājās. Senči uzskatīja, ka tikai pēc vakariņām vajadzētu iet līgot pie draugiem un kaimiņiem. Nevis uz centrālo pļavu. Mūsu urbanizētajā, drusku atsvešinātajā pasaulītē gan iegājies, ka ap pusnakti daudziem tautiešiem ir luste doties uz zaļumballi vai kādu tamlīdzīgu tusiņu, par kuru rīkošanu vēsta afišas ne vienā vien staba galā. Atmodas rosinātājs dzejnieks Māris Melgalvs rakstīja: «Tik, cik būs uguņu uz katra kalna,/Tik mēs arī še dzīvosim!» Lai ilgi tauta pastāvētu, protams, ir nozīmīgas un svarīgas tās vienojošās idejas, lielie ugunskuri, zvaigznes. Tomēr Jāņugunij jābūt arī katram savā kalnā, ģimenē un sirdī. Turklāt tam mazajam ugunskuram atšķirībā no lielā var taču mēģināt pārlēkt. Lai nu kādas kurā mājā un sētā piekopj Līgosvētku tradīcijas, ar saules pavadīšanu un sagaidīšanu, lēkšanu pār ugunskuriem, zīlēšanu, papardes zieda meklēšanu saistās labas cerības par veselību, nākamību, auglību, cilvēcisko saišu stiprību, kurām ik gadu Līgovakars aicina atkal noticēt. Priecīgu līgošanu!
