Divi 22. jūniji Huberta Štekela dzīvē.
2010. gada 22. jūnija pēcpusdiena Jelgavas lidlaukā. Ap pulksten pusdiviem pa vārtiem aizbrauc smagā firmas «BaltDelAero» automašīna ar skrejceļa plātnēm un autoceltnis, kurš jau vairāk nekā mēnesi veic skrejceļa demontāžu. Tos ceļā sastop smilškrāsas žigulis, kuru vada 87 gadus vecais lidotājs Huberts Štekels. Visi trīs braucēji mierīgi izšķiras. Ir Līgo priekšvakars, kad vai katram gribas sakārtot domas, noskaņoties svētkiem. Nenovecošanas noslēpumsŠajā pašā vietā 1938. gada septembrī H.Štekels, būdams skolēns, aviolidmodelists, bija starp desmit tūkstošiem, kuri piedalījās lidlauka atklāšanā. Pēc valsts neatkarības atjaunošanas, kad lidlauku pilnīgā kārtībā Latvijai atdeva padomju armijas helikopteru daļa, vecais planieristu un lidotāju instruktors H.Štekels tajā darbojas vai katru dienu. Viņš ir šā lidlauka dvēsele. Gaidot savus kluba biedrus, ar kuriem kopā bija sarunāts mainīt motorplaniera propellera reduktoru un lāpstiņas, sirmais vīrs lidmašīnu novietnē pļauj zāli. Plats un līdzens vāls, stingras, noteiktas kustības, nekādi nepateiksi, ka tu esi saticis cilvēku, kura laikabiedru lielākā daļa jau ir tajā saulē. «Darbojoties kopā ar jaunajiem, es vecāks nepalieku,» grumbu izvagotajā sejā smaidīdams, neviļus paskaidro pats H.Štekels. Kaut arī lidošana nekad nav bijusi viņa maizes darbs, ar lidotgribošiem jauniešiem Jelgavas Jauno tehniķu stacijā un vēlāk aeroklubā viņš darbojies visu mūžu. Kara pirmajā dienāLidotgribošā jaunekļa H.Štekela dzīvē liktenīgs bijis cits 22. jūnijs, proti, 1941. gadā. Torīt sākās divu nezvēru un agrāko sadarbības partneru nežēlīgā nāves kauja – karš, kad nacistiskās Vācijas karaspēks uzbruka komunistiskajai Padomju Savienībai. H.Štekels atceras, ka jau 22. jūnija vakarā virs pilsētas parādījās astoņi vācu bumbvedēji. Tolaik Pils salā divdesmit latviešu planieristi bija tikko beiguši lidojumus. No Jelgavas lidlauka pacēlās krievu lidmašīnas un gar krūmu galiem aizlidoja kur kurā. Neviena neizgāja pretī vāciešiem, kas gan pilsētu nebombardēja, tikai sēja paniku. «Vajadzēja izklīst pa mājām, bet mēs, muļķi, piesējām planierus pie kokiem un vēl brīdi palikām kopā turpat Lielupes malā,» atceras H.Štekels. Kad pēc uzlidojuma planieristu grupa devās uz tiltu pusi, viņus pie pils apturēja sarkanarmiešu patruļa. Iemesls – neesot ievērota komandanta stunda, ko noteicis pats Staļins. Jauniešus ieslodzīja pagrabā policijas pārvaldē, kas tobrīd gatavojās evakuācijai uz austrumiem. Nākamajā rītā Huberts ar draugu ļoti pacentušies izlavīties ārā, jo bijusi norunāta līgošana. Taču turpat uz ielas viņus atkal apturēja cita patruļa un šoreiz ieslodzīja atsevišķi citviet. Nākamajā dienā attapušies, ka viņus neviens vairs neapsargā, un aizgājuši mājās. Taču no tiem planieristiem, ko ieslodzīja policijas pārvaldē, vairāk satikts nav neviens. Kur viņi palikuši, Huberts nezina. Toreiz vēl nācies pieredzēt veikalu laupīšanu. Jaunieši bijuši stingri audzināti, ka nevar ņemt svešu mantu, bet te pusotru dienu līdz vāciešu ienākšanai no veikaliem nests ārā viss, ko var iznest. «Man arī iespieda rokās liķieri un cigaretes, kaut gan es kā sportists ne dzēru, ne pīpēju,» atceras sirmais vīrs. Ieskrējiens gar celtņa strēliPatlaban, kad firma «BaltDelAero» turpina ārdīt skrejceļu un Jelgavas lidlaukā demontē plāksnes, Štekela vīri un jaunieši, kā arī vēl daži mazo lidaparātu īpašnieki turpina lidojumus. Šķiet, tas ir sava veida psihiskais uzbrukums. Atšķirībā no vācu vai krievu bumbvedējiem 1941. gada jūnijā vai 1944. gada jūlijā šie lidojumi nevienam gan nerada paniku. Tieši otrādi – vai tu būtu norūpējies simtlatu «stipendiāts», vai miesās apvēlies birokrāts, jauns vai vecs, izdzirdot lidmašīnas rūkoņu, ir kurp acis pacelt. Firmas «BaltDelAero» īpašniekam Ozolnieku uzņēmējam Ilgvaram Lecim, kurš, privatizējot lidlauku, taisījās Jelgavā attīstīt aviāciju, no šīs demontāžai paralēlās lidošanas, šķiet, nav ne silts, ne auksts. Viņš, kā pats stāsta, vienojies, ka tās plāksnes pērk uzņēmums «Laflora» kūdras izstrādei Kaigu purvā. Zemgales apgabaltiesā apstiprinātie mierizlīguma papīri ir «tīri», bet par lietas morālo pusi laikam var nedomāt (kaut līdz vēlēšanām nav tālu). Protams, jāpriecājas, ja attīstās eksportspējīga kūdras ražošana. Taču iznīcināt lidlauku, kur skrejceļa vietā solīts atstāt šauru betona strēli, kurā lidmašīnas nevarēs apgriezties, ir grēks. Kam tev to vajag?Cerēt, ka tuvākajā laikā mazā aviācija strauji attīstīsies, laikam spētu tikai liels optimists. Kā stāsta H.Štekels, tādi čehu planieri kā viņam «kaudzēm stāv» lidlaukos daudzviet Latvijā. Neesot kam lidot. Nav manīts, ka privātajās lidotāju skolās būtu interesentu pieplūdums, jo tā tomēr ir luksusa lieta, kas prasa gan laiku, gan ievērojamus līdzekļus. Taču Jelgavā pie H.Štekela lidojumi notiek vai katru dienu, kad tiem ir labvēlīgi laika apstākļi. Lidlauka neskaidrā statusa dēļ par pacelšanos un nosēšanos nav jāmaksā un arī instruktors H.Štekels par vizināšanu (kas ir visai tuva apmācībai) naudu neprasa. Pietiek, ka lidotgribētāji samet benzīnam. Pirms dažām nedēļām sarunā Domē par lidlauka likteni pilsētas galva Andris Rāviņš tā kā gribēja lidotājiem iebilst. Sak, ar kādām tiesībām jūs tur lidlaukā atrodaties? Taču jau mirkli vēlāk, šķiet, savus iebildumus pieklusināja, jo katram skaidrs – ja H.Štekela un to pārdesmit lidotāju tur nebūtu, lidlauks jau sen būtu aizaudzis kā džungļi, varbūt varētu pat rīkot starp mūsu pašvaldību līderiem tik populārās medības. «Man dažādos laikos ir jautājuši: «Kam tev vajag būvēt to autožīru, to lidmašīnu un lidot?» Ko lai atbild? Viens, skaidri zinot, ka neko nedabūs, var cauru dienu nosēdēt ar makšķeri pie upes. Citiem citas aizraušanās. Es nepīpoju un nedzeru, man vajag lidot,» saka H.Štekels. Līdzīgi ir viņa domubiedriem. Štekels gaisā – tā ir brīvības zīmePadomju režīma aizliegums. Jelgavas ūdensvada darbnīcās uzbūvētais autožīrs, ko 1973. gadā kinožurnālā «Padomju Latvija» nejauši, taču ar lielu interesi Jelgavas lidlaukā nofilmēja un plašai publikai parādīja kinorežisors Ansis Epners. Tas bija pēdējais piliens, lai impērijas Valsts drošības komiteja H.Štekelam aizliegtu lidot. «Labi, ka lidaparātam bija maza degvielas bāka, un mani tieši nevarēja vainot mēģinājumā bēgt uz Zviedriju,» atceras H.Štekels. Priekšpēdējie pilieni šajā kausā bijuši kāda latviešu lidotāja aizbēgšana uz Zviedriju no Glūdas lidlauka un divu trimdas latviešu jaunekļu pārlidojums ar vieglajām lidmašīnām no Zviedrijas uz Rīgu. Atmoda. Pēdējie padomju aviācijas svētki Spilvē, kur tika pieņemta H.Štekeļa jaunā pašbūvētā vienvietīgā lidmašīna ar koka spārniem un motorkamanu 30 zirgspēku motoru. Dažas minūtes pēc dokumentu parakstīšanas ar to Spilves mazdārziņos nogāzās svētku goda viesis kosmonauts Šefers, kas bija palūdzis atļauju ārpus svētku programmas ātri izlaist riņķīti. «Fiksais» braucējs brīnumainā veidā palika vesels un pēc dažām dienām devās uz ASV, kur piedalījās daudzkārtlietojamā kosmiskā kuģa izmēģinājumā. Taču jaunā lidmašīna vairs nebija remontējama. Kompensācijā par nodarīto skādi H.Štekels saņēma divvietīgo (no abām vietām vadāmo) čehu planieri «Blanik», kuram viņš pievienoja 70 zirgspēku «Volkswagen» busiņa motoru (ar gaisa dzesēšanu). Motorplanieris kalpo vēl šodien. «Vai mēs te puņķotos ar motoriem, ja būtu agregāts, kas var uzvilkt planieri gaisā. Trīsdesmitajos gados spārnotās Latvijas laikā tādi bija vai katrā pagastā,» stāsta aviācijas sporta veterāns.
