Ar sēru karogiem, klusi un neievērota masu medijos pagājusi viena no Latvijas valsts traģiskākajām dienām – 17. jūnijs, kad to okupēja toreizējā Padomju Savienība. Pirmais nodevības pakts starp divām ļaunvarām – fašistisko Vāciju un komunistisko PSRS – pret neatkarīgajām Baltijas valstīm un par Austrumeiropas sadalīšanu, kas izraisīja Otro pasaules karu, tika parakstīts 1939. gada 23. augustā. Tas ieguvis Molotova – Ribentropa pakta nosaukumu un bija par cēloni 1940. gada 17. jūnija notikumiem, kad vācu tanki dārdēdami iebrauca Parīzē, bet padomju – Rīgā. Lai novērstu iespējamo Latvijas armijas pretošanos, zem tā sauktā Palīdzības līguma maskas, kas arī tika varmācīgi uzspiests, Latvijā izvietotajās PSRS armijas bāzēs atradās ap 30 000 sarkanās armijas karavīru, jo Eiropā 1939. gada 1. septembrī bija sācies Otrais pasaules karš. Ar slepkavībām, kas notika Masleņikos, kad vēl brīvā Latvija Daugavpilī svinēja savus pēdējos dziesmu svētkus, iesākās padomju sarkanā terora otrais vilnis. Vienīgais, ko tagad varam pārmest toreizējai valdībai un tautas godātajam un vēl šodien slavētajam Kārlim Ulmanim, bija viņa pārāk izteiktā neitralitāte un attieksme pret notikumiem PSRS. Visa valsts politika tika vērsta pret Latvijas tautas 700 gadu ilgo ienaidnieku Vāciju, lai gan galvenās briesmas mums draudēja no austrumiem. Tika aizmirsts 1919. gada pirmās padomju okupācijas ap 7000 lielais upuru skaits. Toreizējā prese un radio klusēja par genocīdu pret latviešiem PSRS no 1937. līdz 1938. gadam. Kā var lasīt pirmajā Latvijas Konversācijas vārdnīcā, latviešu skaits 19. gadsimta beigās Krievijā bijis 200 000. Neņemot vērā dabisko pieaugumu, pēdējā PSRS tautas skaitīšanā pirms Otrā pasaules kara uzrādīti 120 000 latviešu. Līdz ar to lieks ir jautājums, kādēļ to vairs tik maz palicis. Mēs par to toreiz nezinājām. Lielākā tautas daļa, krasi pārdzīvojot neatkarības zaudēšanu, atcerējās Pirmā pasaules kara notikumus, kad visi bēgļu gaitās no uzbrūkošās vācu armijas devās uz Krieviju, un domāja, ka vēsture atkārtosies. Taču sākās Baigais gads, kas parādīja padomju varas nežēlību un atkārtoto teroru pret Latvijas iedzīvotājiem, kas pēc Otrā pasaules kara beigām ilga 50 gadu. 1940. jūnijā 13 dienu laikā arestēja pirmos 26 padomju varas upurus, tajā skaitā K.Ulmani. Tiem sekoja tūkstoši arī okupācijas armijās iesaukto karavīru un bēgļu. Vai to var aizmirst?Neziņā esam arī šodien, jo tautai rūgtā patiesība pietiekami nav atklāta. To nevēlas atgādināt politiķi, kas slēpjas zem Latvijas labdaru maskas. Viņu rokās ir daļa masu mediju, un viņi paši bieži redzami TV ekrānos, dzirdami pa radio. Pārāk daudz mums ir arī dažādu sēru un piemiņas dienu. Nemākam vai nevēlamies tās apvienot, lai tās kļūtu par visas tautas atceres dienām ar plašām manifestācijām, gājieniem, kur piedalītos valdības, Saeimas, armijas, politisko partiju, sabiedrisko organizāciju delegācijas, jaunatne. To norise būtu plaši apskatīta medijos, līdz ar to par notikumiem Latvijā tiktu informēta pasaule. Labs paraugs ir mūsu strēlnieku Ziemassvētku kauju varonības atceres gadskārtējie pasākumi janvāra pirmajā svētdienā Ložmetējkalnā, kas pārvērtušies par visas tautas saietu.
