Sešpadsmitgadīgais Dāvis Beitlers izdod grāmatu par Kalnciema – Klīves baznīcas vēsturi.
Pagājušā svētdienā Kalnciema – Klīves baznīcas draudze atzīmēja sava dievnama iesvētīšanas 155. gadadienu. Starp svētkos kristītajiem un iesvētītajiem bija arī Dāvis Beitlers, kurš šai jubilejai par godu apkopojis un izdevis gandrīz simt lappušu grāmatu par draudzes vēsturi pēc dievnama uzbūvēšanas. Pagastā runā, ka pēc Dāvja grāmatas esot izveidojusies rinda ar pierakstu. Tā kā tirāža ir vien piecdesmit eksemplāru, bet draudzei piederīgo un līdzjūtīgo cilvēku skaitu, kā teic draudzes priekšnieks Ilgonis Lagzdiņš, varot rēķināt ap simtu, visi interesenti grāmatu nav dabūjuši. Droši vien nāksies drukāt vēl, kaut gluži vienkārši tas nav. Lai atrastu līdzekļus pirmajam metienam, Dāvis pārdevis vairākas savas gleznas.Strādāts arhīvos, aptaujāti zinātājiGrāmatas autors savā pētījumā izmantojis dažādu arhīvu materiālus, publikācijas laikrakstos (sākot no «Latviešu Avīzēm», kas iznāca 19. gadsimta Jelgavā), Latvijas Universitātes absolventes Santas Vītiņas bakalaura darbu «Kalnciema – Klīves luteriskās baznīcas vēsture (1838 – 1905)», kā arī citus avotus. Grāmatā aprakstītas vairākas baznīcā kalpojušo mācītāju personības, īpašu vietu atvēlot tautā mīlētajam Moricam Vilhelmam Konrādijam, par kuru nostāstus no bērnības atceras arī Dāvja vecmāmiņa, un Jēkabam Ķullītim, kas dzimis Kalnciema pagasta Virknēs. Konrādijs šajā draudzē kalpoja no 1850. līdz 1902. gadam, Ķullītis – no 1920. līdz 1944. gadam. Īpašā goda vietā arī mācītājs Alfrēds Gross, kas tur kalpoja no 1941. līdz 1983. gadam – okupāciju laikā, kad garīgais atbalsts bija īpaši svarīgs. Nozīmīga loma grāmatā ir intervijām ar vairākiem desmitiem sava pagasta ļaužu, kas, Dāvja aicināti, atcerējušies notikumus vai to atstāstus, kas saistās ar Kalnciema pagasta un Kalnciema – Klīves baznīcas vēsturi beidzamajos simts gados.Nav kad garlaikotiesŠāds ievads aprakstam par nupat iznākušu grāmatu varētu radīt iespaidu, ka tās autors ir jau cienījams publicists, vēsturnieks, kuram ir kāds akadēmisks grāds. Taču viņam ir tikai sešpadsmit gadu, puisis pabeidzis Kalnciema vidusskolas 10. klasi un patlaban bauda vasaras brīvlaiku. Dāvja tēvs celtnieks Ruslans Beitlers priecājas, ka dēlam atšķirībā no viena otra garlaicībā klīstoša vienaudža prātā ir nopietnas nodarbes. Pētījumus Kalnciema pagasta (padomju laikā tas tika pievienots Valgundes pagastam) vēsturē viņš turpina un iecerējis materiālus sakārtot krājumā «No Dzeltuves līdz Kalnciema muižas pārceltuvei». Dāvis kā lietpratējs piebilst, ka Dzeltuve ir Kalnciema šosejas braucējiem pazīstamā Klīves grāvja vēsturiski pareizais nosaukums. Kopā ar Sv.Annas draudzes mūziķi Māru Ansonsku, tagadējā Kalnciema pilsētciemata vokālo ansambli un savu kaimiņu dziedātāju Kārli Ārgali Straumēnu Dāvis gatavojoties koncertiem dzejnieces Kornēlijas Apškrūmas atbalstam. Viņai pirms mēneša pie Apes nodega māja, un, lai to atjaunotu, vajadzīgi līdzekļi, kuru pašai dzejniecei nav. Ar viņas vārdiem Dāvis komponējis pārdesmit dziesmu un pārdzīvo K.Apškrūmas nelaimi. Varētu būt hronists un ērģelnieksVasarā puisis turpina gleznot. Ja viss ies, kā plānots, 2012. gadā Jelgavas muzejā notiks ainavista D.Beitlera pirmā personālizstāde (līdz šim viņš darbi bijuši apskatāmi Valgundes pagasta kultūras centrā «Avoti»). Savu talantu Dāvis attīsta, mācoties pie mākslinieka Anša Liepas, atbalstu sniedzot arī mākslas vēsturniece Valda Vīlīte. Nākotnē puisis cer studēt Latvijas Mākslas akadēmijā un reizē kordiriģentos Jelgavas Mūzikas vidusskolā. Gan mūzika, gan gleznošana viņam šķiet vienlīdz svarīgas.Runājot par kristībām un iesvētībām Kalnciema – Klīves baznīcā, Dāvis teic, ka tādējādi vēlreiz esot apliecinājis savu piederību vecajam Kalnciema pagastam, kas viņam ir svarīga. Draudzes darbā viņš varot pretendēt uz vēsturnieka hronista, kā arī ērģelnieka pienākumiem. Ērģeles spēlēt Dāvis līdz šim mācījies pašmācības ceļā un ir noskaņots to turpināt. Pāršķirot lappusesArī grāmatas autora vecmāmiņa Austra Laimdota Grieta Kasparinska (dzimusi Ēdelnieks) atcerējās savdabīgu nostāstu par tautā tik populāro mācītāju Konrādiju, kurš mīļi dēvēts par Konrātiņu. Reiz viņš sprediķa laikā stāstu par kādu atgadījumu iesācis ar skaitāmpantiņu: «Uzkāpis – nav nokāpis. Iebāzis – nav izvilcis. Sastāvējis no piektdienas līdz pirmdienai.» Tad šo to apjauzdams, iesaucies: Ak, mana draudze! Tikai nepārprotiet. Tas bijis viens nekrietns puika. Uzkāpis kokā, viņš gribējis no dobuma izķeksēt mazos putnēnus. Iebāzis roku un nav varējis izvilkt. Re, kā iznāca!»
