Mediji vēsta jau kārtējo pasaules galu. Šoreiz tas notikšot 2012. gada 21. decembrī, jo beidzoties kāds tur maiju kalendārs un zemeslodei bīstami tuvu pietuvošoties Nibiru planēta, kas izraisīšot apokaliptiskas katastrofas, kā dēļ dzīvību zaudēšot miljardiem cilvēku. Baidies!Rotaļāties ar sliktiem, sliktākiem un vissliktākajiem scenārijiem ļaužu apziņā jau nav nekas jauns. Speciālisti lēš, ka tas pat esot psiholoģiski veselīgi laiku pa laikam ļauties iedomātām šausmām, nekaitīgi izreaģējot tās iekšienē, zinot, ka ar tevi tas murgs, visticamāk, nekad nenotiks – Džeks Uzšķērdētājs neatnāks, un tavs mazulis nepiedzīvos pēkšņās nāves sindromu. Ja arī fiziski atgadītos kas patiesi ļauns, ticu, šos melnos mirkļus vienmēr pavada īpašs žēlastības un cerību spilvens, kas neļauj saplīst sīkās druskās, bet tikt dziedētam un celties. Šausmeņu izvīlētās skaņas, spalgie kliedzieni un asiņu jūras tam nevar ne sagatavot, ne līdzēt. Nāve parasti atnāk klusi! Un mēs zinām, ka reiz tā atnāks… Vai tāpat ļaužu apziņa paaudžu paaudzēs nesusi zināšanas par pasaules galu? Vismaz melns uz balta skaidri un gaiši tas vēstīts nepilnus divus tūkstošus gadus vecā avotā, ka «debesis ar lielu troksni zudīs un pasaules pamati degdami izjuks un zeme un viss, kas uz tās radīts..». Tikai nevienam nav dots zināt ne to dienu, ne stundu – tā atnākšot kā zaglis! Ne vēsts no datumiem, planētām un maiju kalendāriem, jo pasaules galā acīmredzot nekādi pasākumi nav vērti, lai kaut ko glābtu, atšķirībā no pārējiem scenārijiem, kas paredz kaut minimālu, bet tomēr glābšanās iespēju īpašās kapsulās tepat uz zemes vai kādas neapdzīvotas planētas tālā galaktikā.Mēs tik ļoti vēlamies palikt un būt, ka bieži vien pilnīgi lieki ņemamies ar cauriem spainīšiem pa piesmeltu laivu, palaižot garām galveno – dzīve ir dzīvojama, un laiks ir piepildāms, par spīti, ka tas reiz beigsies! To paturēt prātā, manuprāt, ir daudz vērtīgāk nekā šausmināties, ka debesis gāzīsies virsū. Bet baidīties vajag, jo lielajā iekšējās reaģēšanas procesā, iespējams, tomēr pietiks drosmes aizdomāties, kā dzīvot vēl aiz pasaules gala. Kurš gan teicis, ka ar nāvi viss beidzas?
