Kā panākt, lai augstākajā izglītībā ieguldītajiem valsts līdzekļiem būtu vislielākā atdeve?
Indra Soika, LLU studiju programmas «Karjeras konsultants» direktore:Pārmaiņas jāsāk ar skolu. Patlaban trūkst sistēmiskas pieejas skolēnu profesijas izvēlē un karjeras konsultācijās. Attīstītās valstīs tā nemēdz būt, ka ļoti daudzi grib būt juristi vai ekonomisti. Tur jau no pirmajiem skolas gadiem bērnam tiek iestāstīts, ka katrs darbs ir cienījams, un atliek vien izvēlēties sev piemērotāko. Manuprāt, nav attaisnojies vidusskolas klašu dalījums, specializējoties humanitārajos un eksaktajos priekšmetos. Tā nevajadzētu būt, ka, pabeidzot socklasi prestižajā Spīdolas ģimnāzijā, jaunietim krietni samazinājušās iespējas studēt inženierzinātnes. Karjeras konsultēšana var novērst gan atsevišķu studiju programmu šturmēšanu, gan arī mazināt studentu atbirumu. Sakarā ar krīzes radīto līdzekļu samazinājumu izglītībai karjeras konsultantu slodzes skolās pagaidām nav. Taču gudri direktori atrod veidu, kā šajā jomā izglītot savus skolēnus. Dace Vīksne, LLU Ekonomikas fakultātes prodekāne:Eiropas Savienības attīstības koncepcijā līdz 2020. gadam ir nostādne, ka apmēram 40 procentiem trīsdesmitgadnieku vajadzētu būt augstākajai izglītībai. Latvijā šis skaitlis ir 27. Kaut arī šķiet, ka latvieši vienmēr tiekušies pēc izglītības, pagaidām šajā ziņā atpaliekam. Vēsturiski pierādījies, ka augstākās izglītības sistēmā vienmēr bijusi vieta arī reģionālajām augstskolām, kas uztur intelektuālo potenciālu, veido inteliģenci savā reģionā. Pašreizējos krīzes apstākļos, kad studentu skaits samazinās, vajadzētu domāt par to, kā mūsu augstskolām piesaistīt ārvalstu studentus. Tas, manuprāt, uzlabotu arī mūsu studentu sekmes un iespējas. Jānis Uzulēns, LLU Lauksaimniecības fakultātes 4. kursa students: Pēc manām domām, kļūda ir tā, ka vienas un tās pašas studiju programmas, piemēram, ekonomika, sabiedriskās attiecības, tiek piedāvātas daudzās augstskolās. Gluži katrai mazpilsētai augstskolu gan nav nepieciešama. Manuprāt, Latvijā vajadzētu būt tā, ka vienā vietā apgūst medicīnu, otrā valsts aizsardzību, trešā – lauksaimniecisko ražošanu. Mūsu valsts nav tik liela, lai jaunieši nevarētu aizbraukt uz to reģionu, kur var apgūt izvēlēto specialitāti. Latvijas Lauksaimniecības universitātē, manuprāt, ekonomistiem vajadzētu vairāk mācīties lauksaimniecisko ražošanu, jo vispārējā ekonomikā tie diez vai spētu sacensties ar, piemēram, Rīgas Ekonomikas augstskolu. Studējot LLU, es jau pirmajā kursā sapratu, ka lauksaimniecība ir perspektīvs virziens. Esmu noslēdzis līgumu ar zemnieku saimniecību, kas man visu studiju laiku maksāja stipendiju un pēc diploma saņemšanas gaida darbā.
