«Kad pēc vācu ienākšanas Latvijā atkal visu sāka dot uz kartiņām, atstāj mums tik pienu skābi nomaltu, Dievs zin, vai kādreiz dzīvē es sviestu redzēšu.» Šitā vecā dziesma no seniem laikiem man nāk prātā sakarā ar 1. jūlija skandālu Rīgā, jo tur daži gribēja sarīkot gājienu par godu nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanai galvaspilsētā 1941. gadā. Atceros to dienu toreiz, kaut biju tikai bērns. Un te nu man gribas izteikt savu viedokli. Latvietis mūždien tiek pērts – gan tad, ja piemin padomju karaspēka ienākšanu Rīgā 1940. gadā, gan tad, ja grib atminēties vācu armijas sagaidīšanu 1941. gadā. Kam mums tie pirmie, kam tie otrie? Bet tāda nu ir bijusi tā Latvijas vēsture. Sūra, grūta. Bet latvietis pa tam vidam optimismu vienmēr ir saglabājis. Un uzdziedāja: «Kad pēc vācu ienākšanas Latvijā…»Kāpēc mūs sodīt, ka atceramies savu vēsturi un ja vienmēr tādos brīžos gribam doties pie sava Brīvības pieminekļa? Nu nenoliedzami taču vācieši latviešus vismaz tika atbrīvojuši no PSRS jūga. Un uzspieda citu – savu jūgu. Kādu dziesmu man tagad gribas dziedāt? Laikam gan par to, ka «Eiropa mūs nesapratīs, Eiropa mūs nepazīs». Vai nav tā, ka 1. jūlijā latvietis Uldis Freimanis galvenokārt tika aizturēts, lai izdabātu Eiropai? Viņš taču bija panācis Administratīvajā rajona tiesā, ka par likumīgu tiek atzīta vēlme rīkot gājienu galvaspilsētā, pieminot 69. gadadienu kopš Rīgas atbrīvošanas no PSRS.Lai nu kā, bet Uldis tāpat kā es arvien atcerēsies un godā turēs savas tautas vēsturi. Tikai žēl, ka valsts tagadējā politika mudina mūs to darīt klusībā. Raudāt jau neiesim, kaut augošās dārdzības laikā atkal aktuāla kļūst vecā dziesma – «Dievs zina, vai kādreiz dzīvē es sviestu redzēšu». Pensija taču maza un arī pārāk daudz laika man nav atlicis, lai sagaidītu labākus laikus.
