Jūs, avīžu ļaudis, būsiet ievērojuši, cik ļoti vidusmēra cilvēks necieš pārmaiņas, bet dzīves apstākļi ļoti mainījušies. Pie mums, kādreizējos Miezītes laukos vai Rātslaukos, kā manā bērnībā teica vecie cilvēki, ir pārāk daudz nācis klāt. Lai gan agrāk uz Meiju ceļa bija ne vien Meiju, bet arī Lapskalnu muiža, tomēr bērnībā lapsu biju redzējusi tikai grāmatu ilustrācijās un zooloģiskajā dārzā. Taču kolhozu beigu laikos dzīvnieki sabērnojās par melioratoru atstātajām celmu un akmeņu kaudzēm, kas palika pēc grāvju tīrīšanas. Tagad lapsas sākušas dzīvot modernajās pilsdrupās – uz aizdevumiem sāktajās un pamestajās jaunbūvēs, ko mūsu pusē dēvē par «Riekstu ceļa miljonāru» rajonu. Nu dzīvnieki ierodas uz pusdienām pie vistu turētājiem individuālajās mājelēs, kam nav augstu sētu un kādā mītu arī es. Tā kā dzīvoju viena, man tās dažas vistas un runcis daždien ir vienīgās dzīvās radības, ar ko varu aprunāties. Katrai vistai ir savs vārds, ko viņas zina un uz kuru atsaucas. Citus gadus atgadījās pa kādai nelaimei, kad lapsa aiznes vistu, bet šovasar cietušas jau trīs. Jūnija pirmajā nedēļā no Ciepas atradās vien spalvas kaimiņu dārzā, otrajā nedēļā tāpat izgāja Mālītei. Palika Cipa. Viņa, pa pagalmu staigādama, vai ik uz soļa jautāja, kad sagādāšu kādu draudzeni. Palūdzu kaimiņam, un viņš atveda no tirgus divas jauniņās – Zīlīti un Mīlīti. Pirms vairākām dienām jau dabūju ieraudzīt vainīgo zvēru. Mazās vistiņas pa vaļējām mājas durvīm ieskrēja priekšnamā, Cipa uzlēca uz akas vāka un bļāva pilnā kaklā. Gar akas cementa grodu parādījās spics purniņš ar rūsgani pelēku, plušķainu kažoku: «Es atnācu pusdienās!» Mestu ar spieķi, bet kā vēlāk tikšu tam pakaļ!? Abas ar Cipu ņēmām lapšeli lamāt, tāda drusku lielāka par manu runci. Tā apgāja mājai apkārt un atkal gribēja nākt pagalmā. Aiznesu mazās vistiņas uz kūti, pēc tam paņēmu Cipu, kas bija jau uzlēkusi uz malkas kaudzes. Sestdien palaidu vistiņas ārā zāli paknābāt. Mazās, no saules glābdamās, palīda zem sola pie istabas durvīm un pērās pa smiltīm. Cipa pagāja ēnā zem ābeles. Es apsēdos pie durvīm. Uzreiz, kur gadījies, kur ne, gar mājas stūri pagalmā ieskrien iepriekšējās dienas pinkainis. Pārlec pār manu kāju, paķer Zīlīti aiz kakla un pa taciņu uz lauka pusi prom. Dzirdēju tikai putniņu lapsas zobos novaidoties. Kad pirms pāris dienām atradu savā kartupeļu laukā mežacūkas postījumus, zvanīju agrāk kaimiņos dzīvojošam medniekam. Saņēmu atbildi, ka pilsētas robežās meža zvērus drīkst šaut tikai ārkārtas gadījumos. Pilsēta… ir taču laikam bezkaunība tā dēvēt vietu, kur jau nez cik gadu nevar izaudzēt ne zirņus, ne pupiņas, ne burkānus – visu noēd stirnas, kas ziemā vēl apgrauž augļu koku apakšējos zarus. Lielie vīngliemeži nograuž salātus, bietes, kabačus un ķirbjus. Vēl aļņa pēdas šogad nav redzētas. Bet es saku – kārtības te nav. 1937. gadā mūsu pusē bija iekopti lauki, pļavās ganījās govis, aitas, zirgi, pa māju pagalmiem staigāja vistas, tītari. Tagad no tā atlicis maz. Vēlēt neiešu. Speciālistu viedoklis Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārās klīnikas vadītājs Aleksandrs Mednis piekrīt, ka tiešām lapsas Jelgavā atradušas barības nišu (kaķēni, peles, žurkas, mājputni) un savairojušās. Augustā, kad lapsu mātītēm gaidāms metiens, tās varētu kļūt vēl manāmākas. Jelgava šajā ziņā neesot unikāla vieta. Līdzīgas problēmas ar meža dzīvnieku pārcelšanos uz nelielām pilsētām esot Skandināvijā, Vācijā. Pārtikas un veterinārā dienesta vecākā inspektore Ineta Kupča teic, ka aprakstītais lapsu «asinsdarbs» šogad nav pirmais. Dienests lapsu izplatības vietās, tostarp arī Miezītes laukos, esot novietojis vakcīnas pret trakumsērgu. Dažos gadījumos, stingri ievērojot drošību, lapsas varot medīt arī pilsētas teritorijā, bet dažkārt jāizlīdzas ar suņu un kaķu ķērāju cilpām.
