Ja man vaicā, ko domāju par smilšu skulptūru festivālu, man gribas pajautāt pretī: «Kā jums šķiet, kas no tā paliek pilsētai?» Mana atbilde ir: «Nekas.» Un kā būtu, ja tā vietā sarīkotu granīta simpoziju? Padomju gados interesanta tradīcija bija Mažeiķos. Tur ik vasaru tika uzaicināti uz vienu vai pat diviem mēnešiem divi trīs kompetentas komisijas izvēlēti tēlnieki, kā arī nolīgti akmeņkaļi. Katram māksliniekam tika doti divi akmeņi. Viņš sagatavoja pieminekļa skici, ko akmeņkalis kopā ar tēlnieku izveidoja par skulptūru un izstādīja pilsētā. No otra akmens akmeņkalis arī izkala skulptūru, kas bija atlīdzība par darbu tēlniekam. Tā Mažeiķi tikuši pie skaistas vides. Nav tālu, aizbrauciet paskatīties – tas ir tēlniecības zieds! Ja skulptūru veidojat smiltīs un transportējat tās turp un atpakaļ uz Dziesmu svētku parku, tā, manuprāt, ir kā darbošanās Otrajā pasaules karā vācu koncentrācijas nometnēs, kur gūstekņiem tika pavēlēts bezjēdzīgi pārnēsāt smagumus no vienas vietas uz otru. Man ļoti patīk smilšu plenēri, bet kur? Piemēram, Kuršu kāpās. Ej gar krastmalu un priecājies. Turpretī, ja to taisa Jelgavā, tad jāpiekrīt māksliniecei Ilzei Emsei – viņa, nopērkot divas jaunas slaucenes un piepildot vienu ar smiltīm un otru ar ūdeni, izveidoja kompozīciju, kura sarkastiski atveidoja to, kas paliek pāri no smilšu un ledus skulptūru svētkiem (tā tika izstādīta galerijā «Suņa taka»). Jelgavas kultūras dzīves vadītājs Mintauts Buškevics pēc izglītības, šķiet, ir masu svētku režisors. Viņš cītīgi strādā pēc savas izpratnes, proti, taisa svētkus jelgavniekiem, uz kuriem brauc arī citi. Visi noskrējušies, veduši smiltis, ledu, tirgojuši biļetes. Turklāt māksliniekiem ir forši biedroties, papļāpāt, un viņu radītie darbi pilsētai neprasa kopšanu. Bet, saprotiet, – tā ir izprieca bagātām valstīm un bagātiem laikiem. Mēs taisām modi? Nu sūdu mēs taisām! No marles taču kažoku nešuj.Ja par dārgu desmit, aiciniet trīs tēlniekus. Pabarojiet, izmitiniet, pēc diviem mēnešiem būs trīs skulptūras. Kaut divas, pat viena, bet paliks.
