Ar Staņislava Leitāna staļinisko disciplīnu un šeftēšanu sešos gados «Avangards» uzplauka
Nepilnu divu kilometru ceļš, kas no Elejas – Bauskas šosejas ved uz Bērvircavas muižas centru, tautā tiek saukts par «Hruščova šoseju». Laikraksta «Cīņa» korespondenta Oļģerta Zeltiņa veidotajā brošūrā par kolhozu «Avangards» (kura centrs bija Bērvircavā) melns uz balta rakstīts, ka Padomju Savienības vadītājs, staļinisma atmaskotājs Ņikita Hruščovs 1956. gadā tur apmeklēja jaunuzcelto Garjāņu liellopu fermu. Bērvircaviete kopš 1957. gada Mairita Dūze noskaidrojusi, ka vietējās lauku sievas tai spicei klāt nelaida un todien nevienam nebija ļauts rādīties kolhoza centrā. No kartupeļu lauka redzēta vienīgi augstā viesa automašīna, kas, stigdama dubļos, braukusi uz Bērvircavu. Toties daudziem labā atmiņā ir 1958. gads, kad Bērvircavā gaidīts Hruščovs otro reizi un pusotrā diennaktī tapa minētā šoseja, kas kalpo vēl šodien. Tajā reizē bedrē tika nošķūrēta un aprakta Bērvircavas muižas vecā, noplukusī vistu kūts un maltuve. Toties Saulstaru fermā, uz kuru aizveda jaunais ceļš, govis pat nopucēja ar ūdeni, kam pieliets mazliet «saļarkas». Brūnaļas spīdējušas un laistījušās. Varmāka, kas prata vadītToreiz 1958. gadā traki gaidītais Hruščovs «Avangardā» tomēr neiebrauca. Šķiet, tā vietā viņš Glūdas pagastā apmeklēja slaveno «Nākotnes» kolhozu, kura dibinātājs bija tas pats Staņislavs Leitāns, kurš tolaik vadīja «Avangardu» un esot bijis Hruščova draugs.«Būdams Saulaines Lauksaimniecības tehnikuma praktikants, nīkuļojošajā «Avangardā» biju 1953. gadā. Tālākajos sešos gados, kad kolhozu vadīja S.Leitāns, saimniecība izvirzījās par vienu no ievērojamākajām Latvijā. To esmu mēģinājis izprast,» stāsta agronoms un novadpētnieks Gunārs Vilde. Analizējot staļiniskā stila vadītāja S.Leitāna fenomenu, Vilde izceļ vairākas viņa rakstura iezīmes. Pirmkārt, autoritatīvs saimnieks, kuram, ignorējot plānveida sociālistisko preču sadali, bija tieši sakari ar rūpnīcām, kas «Avangardam» piegādāja minerālmēslus, lopbarību, būvmateriālus un tehniku. Leitāna pazīšanās un sakari esot stiepušies līdz pat Urālu metalurģiskajiem kombinātiem, no kuriem atvesto dzelzi viņš esot mainījis pret kolhozam vajadzīgām precēm. Otrkārt, Leitāns pratis drosmīgi izraudzīties un dot lielāku brīvību spējīgiem speciālistiem. Mehanizatoru darbu «Avangardā» vadīja vēlāk nopelniem bagātais lauksaimniecības darbinieks Jānis Rāviņš, kas bija atgriezies no gūstekņu nometnes Vācijā, savukārt laukkopību uz zinātniskiem pamatiem nostādīja Sibīrijas nometnēs bijušie agronomi Jānis Zālītis un Daumants Panders. Var nosaukt vēl daudzus strādīgus, atbildīgus cilvēkus, kuriem pateicoties saimniecība uzplauka un turpināja stabili attīstīties. Pats sev S.Leitāns esot atvēlējis sagādnieka lomu. Viņam parasti bijis portfelis ar skaidru naudu, bet lepnā padomju laika vieglās automašīnas «Zim» bagāžniekā puscūcis. Īpašu auru un neaizskaramību viņam deva tikšanās ar Hruščovu, kuram patikusi deputāta Leitāna runa Kremlī. Viņš bijis labs orators, kas kā Staļins runājis lēni, bet argumentēti un suģestējoši. Algas «Avangardā», kā spriež G.Vilde, bijušas augstākas nekā citos kolhozos. Pazemojumi un dūres spēks «Reiz Leitānam prasīju automašīnu, lai aizbrauktu pēc zālēm slimam zirgam. Viņš atbildēja: «Lai tas zirgs sprāgst! Kas tev par daļu!». Es, tāds knislis, teicu pretī: «Man ir tieši tāda pati daļa kā jums.» No tās dienas vairs nebiju feldšere un pusotru gadu – līdz priekšsēdētāja arestam – fermā slaucu govis,» stāsta M.Dūze. Viņa teic, ka ar nepakļāvīgajiem Leitāns dažkārt izrīkojies vienkārši. Proti, viņam bijusi rokaspuišu izsitēju komanda (it kā lāga dvēseles, vietējie vīri, kuriem Leitāns zinājis kādu vājo vietu, ar ko varēja cilvēku pakļaut), kas piekāva celtnieku, kurš iebildis, ka nav saņēmis pietiekamu algu, mākslinieku, kurš uzzīmējis plakātu, kāds priekšsēdētājam nepatika. Šī komanda no kolhoza balles varēja izraidīt jebkuru, kurš licies aizdomīgs. Pateicoties S.Leitāna uzstājībai, neilgu laiku Bērvircavas muižas centrā atradusies Elejas rajona tiesa, kur, piemēram, vienā dienā notiesājuši dzērušu traktoristu, kas bija iebraucis grāvī. Runājot par alkoholu, bērvircaviete Benita Knope atceras, ka S.Leitānam bijis pretīgs paņēmiens pakļaut cilvēkus, uzstājīgi cenšoties viņus piedzirdīt. G.Vilde dzirdējis stāstu par kādu veikalnieku, kam bijusi vājība uz alkoholu. Leitāns viņam izmaksājis tik daudz šņabja, cik tas var izdzert. Priekšnieka piedāvājums beidzies letāli. Nav cilvēka, nav problēmas. Runājot par Leitāna personīgo dzīvi, bērvircavieši stāsta, ka viņam bijusi laba ģimene, no kuras tas esot šķīries. Bērvircavas amatierteātra režisore Vija Zelmene ar smaidu piebilst, ka Jelgavā, Pavasara ielā, Leitānam, kā jau lielam vīram pienākoties, bijusi arī brūte. Vadzis lūzaPiecdesmito gadu beigās tika spriests, ka «Avangardam» jāpievieno kolhozs «Austrums», kas atradās no Elejas uz Lietuvas robežas pusi. Lai arī tajā laikā ar demokrātiju bija kā bija, likums prasīja, lai par šo lietu nobalso biedru sapulce. Austrumieši zinājuši, kāda dzīve viņus sagaida Leitāna vadītajā «Avangardā», un nobalsojuši pret. Kad S.Leitāns un «Avangarda» partijas sekretāre Arzumanova (iespējams, kādu laiku arī Elejas rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja) iznākuši no sapulces, viņu automašīna – kolhoza «bobiks» – pa to laiku bija apgriezts ar riteņiem gaisā. S.Leitānu arestēja 1959. gada ražas laikā. «Kādu rītu Bērvircavas muižas ēkā saimniecisko noziegumu izmeklētāji bija aizzīmogojuši visu kolhoza speciālistu kabinetus. M.Dūze spriež, ka tas varētu būt saistīts ar to, ka šajā laikā par kolhoza grāmatvedi īsu laiku strādāja jauns un principiāls lietuvietis, iespējams, uzvārdā Mileika. S.Leitānu esot pieķēruši Šauļos, kur viņš «pa kreisi» esot pārdevis graudus. Kopā ar viņu lielākas vai mazākas nepatikšanas bijušas vairākiem desmitiem Leitāna šeftēšanas partneru. Domājot par piedzīvotajiem laikiem, bērvircavietes M.Dūze un B.Knope teic, ka labklājība nāca ar ļoti smagu darbu, kā arī nomācošām sociālisma laika negācijām. «Manu vīru saimniecības galveno zootehniķi Ojāru Dūzi kolhozs piecdesmit gadu vecumā iedzina kapā,» piebilst M.Dūze. Taču abas kundzes visur cenšas saskatīt gaišo un, par spīti saviem cienījamiem gadiem, piedalās Bērvircavas kultūras dzīvē.
