Glūdas skolas «Rakari» pirmo reizi tik ilgi prom no mājām
Glūdas skolas audzēkņu pulciņā ir tikai aptuveni sešdesmit skolēnu. Tomēr šie jau ir ceturtie Skolēnu dziesmu un deju svētki, kuros piedalās arī mazās lauku skoliņas deju kolektīvs «Rakari», kuru kopš 1994. gada vada skolotāja Alda Skrastiņa. Taču šoreiz ne par «Rakariem», kas Rīgā gatavojas svētdienas lielajiem koncertiem Daugavas stadionā, bet gan tiem, kuri jūt līdzi svētkiem Zemgales ciema Krastiņos.Visiem trim ceļš uz vienu skoluGlūdas pagasta Krastiņos, kas atrodas Tērvetes upītes krastā, dzīvo Evitas un Grigorija Žeļezkinu ģimene, kurā aug trīs bērni. Šogad jaunākā māsiņa, trīsgadīgā Dagnija, vēl paliks Glūdas skolas «bērndārzniekos», tā saucamajā pirmskolas grupā, brālim Naurim septembrī būs jāiet otrajā klasē, bet Santai, kas šonedēļ svētku laikā dzīvo Rīgā, – piektajā klasē. Deju svētku repertuāra četras dejas iemācījies, ir gatavs braukt uz Rīgu arī Nauris, bet atšķirībā no iepriekšējiem trim svētkiem Glūdas skolu šoreiz pārstāv nevis divi, bet viens deju kolektīvs. Evita spriež, ka sakarā ar to, ka pērn tā kļuva Svētes pamatskolas filiāle un tai noņemta septītā, astotā un devītā klase, izjuka jaunāko klašu deju grupa. Pie zemes cieši turotiesGlūdas tāpat kā citu mazo lauku skolu liktenī sāpīgi atspoguļojas cilvēku aizplūšana uz pilsētām un arī ārzemēm, lauku sabiedriskās dzīves panīkums. Zemgales auglīgā zeme, šķiet, visapkārt ir apstrādāta, pāri laukiem redzamajā Mežacīruļu biogāzes spēkstacijā no kūtsmēsliem un augiem pat ražo elektrību. Taču daudzas mājas kļuvušas tukšākas, mazie lauku ceļi pārarti, slēgta pasta nodaļa, dzelzceļa pietura, atcelti autobusu reisi. Kā lai tādos apstākļos plaukst Glūdas skola? Taču Žeļezkinu ģimenes palikšana Krastiņos ir stabila. Piemājas kartupeļu lauks, gurķu un tomātu dobes, kūts ar divām govīm, teļiem, sivēnmāti ar mēnesi veciem sivēniem, vistas un pīles nodrošina iztikšanu arī tad, kad Grigorijam, kurš strādā par mehanizatoru, alga no sešsimt latiem mēnesī sarukusi vairāk nekā trīs reizes. Evita ir diplomēta mājsaimniece, kurai Krastiņos darba atliku likām. Naudas pietika dekoderam Par savu divarpus kilometru attālo Glūdas skolu, kur dzimta mācās ceturtajā paaudzē, Žeļezkini ies kaut uz barikādēm. Kaut vai tāpēc, ka ikdienā izvadāt bērnus līdz Jelgavai vai arī Svētes pamatskolai ģimenei būtu dārgi. Arī tie desmit latu kabatas naudas, kas uz sešām dienām vecākiem prasīti bērnu uzturēšanai Skolēnu dziesmu un deju svētkos, kā atzīst Evita, ģimenei bijis «drusku tā kā par daudz», vēl jo vairāk tādēļ, ka nupat sarunāts pirkt ziemai malku. Tomēr naudas pieticis gan Santas kabatas naudai, gan malkai, gan arī dekoderam. Evita priecājas, ka kopš ceturtdienas vakara ģimene atkal var ieslēgt televizoru, ceturtdien skatījušies pūtēju orķestru koncertu un pārraides uztveres kvalitāte bijusi ļoti laba. Ģimenes tradīcijas stiprina Runājot par to, kā mākslinieciskā pašdarbība, dejošana «Rakaros» ietekmē bērnu attīstību, Evita teic, ka pati savulaik Glūdas skolā dziedājusi, dejojusi, darbojusies skolotāju Birutas Raudives un Drosmas Šeibes vadītajā folkloras kopā «Bitītes», kurai viņa ar skolasbiedrenēm devusi vārdu. Nu jau abas skolotājas pensijā, un diemžēl Glūdas skolā jau labu laiku nav arī folkloras kopas. Taču Evita dziedātāja un runātāja bijusi arī vēlāk, mācoties Saulaines Lauksaimniecības tehnikumā. Starp citu, šī tehnikuma korī dziedot, ceturtajos Skolēnu dziesmu un deju svētkos 1975. gadā piedalījās viņas māte Astra Aukštikalne. Arī tēvs Dainis dejojis gan sarīkojumu, gan tautas dejas. Tādēļ gluži saprotami, ka viņu mazbērniem ejams tas pats ceļš. «Pagājušajā mācību gadā gan bija viens mirklis, kad pienāk Santa un saka – vairs nedejošot. Skolotāja baroties. Bet varbūt pati biji vainīga, ka tevi sabāra?! Tā norunājām, un meita turpināja nodarbības,» stāsta Evita. Līdzīgs šaubu brīdis bijis Naurim, kurš vēlāk par dejošanu maijā tradicionālajos Elejas Bērnu svētkos bijis ļoti priecīgs. Gulēt nav laikaTagad Santa no Rīgas zvanot trīs reizes dienā. Svētku dalībniekus barojot labi, visu pat nevarot apēst, deju mēģinājumi no rīta līdz vakaram, tikai miegs gan nākot. Skolotāja Inga Veidliņa, kas palīdz pieskatīt Glūdas skolas bērnus, stāsta, ka «Rakariem» jāceļas pulksten piecos sešos no rīta, jo astoņos jābūt stadionā uz mēģinājumiem. Taču naktsmiers svētku dalībnieku piepildītajās Rīgas Amatniecības vidusskolas kopmītnēs tā īsti iestājoties vien ap pulksten četriem no rīta, kad gandrīz jau jāceļas augšā. Jauniešu kopā būšanas prieks mazākajiem bērniem arī nedod mieru. Evita stāsta, ka ne vienai vien «Rakaru» mammai tā esot pirmā reize, kad bērni tik ilgi prom no mājām. Toties tā esot izdevība apskatīt Rīgu. Tikmēr Krastiņos mājas darbi rit savu gaitu. Tēvs pa dienu strādā pilsētā, bet Evita vada saimi. Nauris stāsta, ka vakaros iet tēvam palīgā sagrābt un atvest mājās gotiņām uz nakti sapļauto zāli. Pusdienās jādzirda teļi, bet lielākais bērnu darbs Krastiņos ir kartupeļu ravēšana, kur tagad jātiek galā arī ar Santas tiesu. Vēl godam jāiztur divas atbildīgas svētku dienas.
