Ilona (36), prom četrus gadusStrādājot Latvijā divās skolās, biju pamatīgi nogurusi. Abās mācību iestādēs gaidīja no manis pilnu atdevi, bet sapratu, ka to vairs nespēju, savukārt atteikties no darba kādā skolā nevarēju finansiālu apsvērumu dēļ. Sāku meklēt citu darbu, bet nesekmīgi. Jutu, ka pienācis brīdis ko mainīt. Tad nejauši radās iespēja doties strādāt uz Lielbritāniju. Braucu ar domu – tikai uz gadu «izvēdināt galvu». Sākumā diezgan bieži ciemojos Latvijā. Bija pat patīkami atgriezties, satikt tuviniekus, draugus, dzirdēt dzimto valodu. Tomēr drīz vien sapratu, ka cilvēki dzīvo savu dzīvi, un esmu izkritusi no viņu aprites. Tad vēl daži starpgadījumi, kas pastiprināja apziņu, ka te vairs nepiederu. Sākumā strādāju par istabeni viesnīcā, kur man bija nodrošināta dzīvojamā platība par niecīgu samaksu un ēdiens. Ne vēsts no garajām darba stundām. Parasti aizbraukušajiem pats grūtākais ir sākums, bet man tas bija viegls. Gāju uz angļu valodas kursiem, piebiedrojos folkloras ansamblim, vietējam korim. Tomēr viesnīcā mainījās vadība un apstākļi kļuva sarežģītāki. Atradu citu darbu skolā, bet arī Lielbritānijā jādomā, kā izdzīvot.Latvijā, šķiet, tomēr neatgriezīšos. Viens no iemesliem – šajā laikā esmu apprecējusies ar citas nacionalitātes un kultūras vīrieti, un esam te sākuši vīt savas ģimenes ligzdu. Anna (25), prom piecus gadusLīdz brīdim, kad aizbraucu, vienmēr biju teikusi, ka nekad to nedarīšu, jo man tepat ir labi. Tomēr, kad uz Īriju devās mana draudzene, sāku domāt – kāpēc ne? Paņēmu studiju akadēmisko gadu un aizbraucu strādāt uz nelielu ciematu Īrijas rietumos. Gads pagāja nemanot. Atgriezos Latvijā, atsāku studijas, bet vairs nevarēju īsti iekļauties Latvijas dzīvē. Man bija paspējis pielipt draudzīgums un pozitīvisms, kas cilvēkiem ir Īrijā. Dublinā pabeidzu universitāti, pārcēlos uz Londonu, kur dzīvoju pēdējo pusotru gadu, studēju maģistrantūrā un strādāju dienas centrā, palīdzot sirmgalvjiem pilnvērtīgi pavadīt laiku. Ja godīgi, man ne pārāk pietrūkst Latvijas. Vairāk ilgojos pēc ģimenes, draugiem, Jūrmalas. Pietrūkst Latvijas ēdienu, bet tos var nopirkt arī šeit. Regulāri lidoju uz Latviju vai arī kāds apciemo mani, tāpēc nejūtos vientuļa. Nesaku «nekad», bet pagaidām neplānoju atgriezties, jo te jūtos labi. Iespējams, domas varētu mainīt precības ar latviešu puisi, bet šaubos. Kad kļūšu vecāka, uznāks nostaļģija un skumjas, tad atgriezīšos, bet patlaban par savām mājām saucu Londonu.
