Ļoti gaidīju šo Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku vasaru, jo zināju, ka saņemšu lielu, pozitīvu, krāsainu, enerģiju un tikšu pie spēka avota. Pēc pagājušās nedēļas jūtos jaunāka, harmoniskāka, ar lielāku prieku un nākotnes izjūtu. Pirmkārt pārsteidza bērnu spējas, talantu un fantāzijas daudzveidība un varēšanas augstā latiņa. Tagad, piecus gadus dzīvojot ASV, zinu, cik ģimenei izmaksā sūtīt bērnu uz interešu izglītības nodarbībām. Taču Latvijā šis lauks jau tradicionāli iekopts, pateicoties daudzu skolotāju un vecāku darbam, it kā pats no sevis. Šķiet, mūsu tautai kultūras un mākslas izjūta dzīvo gēnos. Šajā ziņā Baltijas valstis ir neatkārtojamas pasaulē. Runājot par mazajiem koncertiem, gribas uzteikt bērnu un jauniešu simfonisko orķestru uzstāšanos pārpildītajā Latvijas Mūzikas akadēmijas zālē, kad klausītāji varēja baudīt pasaules un latviešu klasiķu skaņdarbus. Līdzīgi pie īpašiem mazajiem koncertiem var pieskaitīt «Radītprieku» Latvijas Universitātes aulā, kurā mūsu labākie kori atskaņoja komponistu jaundarbus, kuri netika ietverti lielkoncerta repertuārā. Bija ļoti svarīgi, lai šīs dziesmas svētkos tomēr izskanētu, jo tas veicina radošo procesu. Man patika Artūra Maskata cikls «Princešu dziesmas» ar Ineses Zanderes vārdiem, kam piemīt bērniem tuva tēlu sistēma un kurā, šķiet, tiek radīta šķīsta, meitenīga, mirdzoša skaņu pasaule. Arī I.Zanderes dziesmu cikls par Latvijas upēm, kuram mūziku sarakstījuši dažādi komponisti, tostarp jelgavniece Līga Celma. Viņas komponētā «Lielupe» radīja tādu mākslas pārdzīvojumu – šķiet, atdzīvojās seno zemgaļu gars. Par komponisti Līgu Celmu runājot, Jelgava var būt laimīga, ka no mums nāk tāds talants un tas tiek atdots savas pilsētas bērniem. Vienīgi, domājot par šiem jaundarbiem, gribas jautāt, kāpēc tos neiekļāva kopkora repertuārā? Kāpēc mums lielkoncertā jāklausās vairākas diezgan raksturā līdzīgas Raimonda Paula kompozīcijas, bet, piemēram, Ērika Ešenvalda «Aiviekste» Uģa Prauliņa «Daugavas rakšana» vai Līgas Celmas dziesmas palika ārpus tā? Manuprāt, jaundarbus nevajag turēt pūra lādes dibenā, tie jāceļ gaismā. Nākamie Skolēnu dziesmu un deju svētki būs tikai pēc pieciem gadiem, kad, zinot šo komponistu radītspēju, var cerēt, ka būs sarakstīts jau daudz kas jauns. Trīsarpus stundu pagāja vienā elpas vilcienā jelgavnieces Annikas Andersones veidotajā moderno deju kolektīvu koncertā Rīgas Kongresu namā. Tas uzskatāmi parādīja, ka Latvijas bērni nedzīvo izolētībā, labi jūt pasaules pulsu. Piemēram, «Benefices» iestudēto «Sit pa pogām!», manuprāt, varētu izrādīt uz profesionāla teātra skatuves kaut vai Amerikā. Modernais skaisti kontrastēja ar tautas mūzikas koncertu «Saule sēja sudrabiņu» un folkloras koncertu «Kā mežā sauc, tā atskan», kur priecājos, ka jaunāko klašu skolēni ir apguvuši savam novadam raksturīgo dziedāšanas veidu. Lieliski štimmēja pusotram tūkstotim pūtēju Ķīpsalas izstāžu hallē. Turklāt viņi ne vien spēlēja, bet arī defilēja. Kad lielkoncertā paziņoja, ka meiteņu korim «Spīgo» piešķirta galvenā balva, no sajūsmas lēcu kājās un jutos kā 4. vidusskolas skolniece, kaut mācījos tajā pirms gadiem trīsdesmit. Aizkustinošs spēka moments bija brīdī, kad pār kora dziedātāju rindām aizvijās mākslinieces Ineses Mailītes darinātā Lielvārdes josta. Bet pēdējā dienā pirms noslēdzošā lieluzveduma Daugavas stadionā «Deja kāpj debesīs» turpat blakus vienā no Grīziņkalna šķērsielām dažiem mazajiem dejotājiem no Saldus palūdzu fotokameras priekšā uzlekt polkas soli. Viņi labprāt to darīja. Šķiet, nedēļu ilgais spēku tēriņš mēģinājumos, koncertos un trīsdesmit grādu karstums nebija atstājis nekādu ietekmi uz bērnu svētku dzīvesprieku.
