Laikas lepni klusē, gredzenos sagrieztām astēm, brūngana marmora rakstā spožo spalvu mirdzina kurchāri, nepacietīgi mīņājas takši un Latvijas dzinējsuņi, bet temperamentīgie «jaktsterjeri» ceļ jezgu, rejot un ņurdot uz katru ciltsbrāli, kas pienāk par tuvu. Dažam saimniekam savs audzēknis jāpasit padusē, lai nomierinātu. Sestdien Grobiņas stadionā gandrīz 60 dažādu šķirņu medību suņi saņēma ekspertu vērtējumu par savu izskatu. Latvijas mednieku Kinoloģiskā apvienība (LMKA) ar jaunu sparu ķērusies pie mednieku izglītošanas par medību suņu darba kvalitāti un ciltsdarba nozīmīgumu šķirnes izkopšanā, kā arī par iespējām piedalīties konkursos un izstādes ne tikai Latvijā, bet arī aiz robežām. Pēc gandrīz 20 gadu pārtraukuma šogad tiek organizētas zonālās skates visos reģionos, bet 31. jūlijā Jelgavā paredzēta LMKA atklātā 43. Latvijas šķirnes medību suņu izstāde. Rāda gudros un strādīgosAndris Manševics uz izstādi atvedis trīsgadīgo Rietumsibīrijas laiku Brasu. «Man vispār patīk laikas,» saka mednieks. Viņam jau esot bijuši divi «puikas», kuri aizgājuši uz citiem medību laukiem, nākamo arī gribējis ņemt suni, bet tobrīd neesot izdevies atrast piemērotu kucēnu un iegādājies Brasu. «Esmu ļoti apmierināts. «Meitene» ir klausīgāka. Uzreiz zina, kurš ir saimnieks. Labi iet uz cūkām. Mums ir arī lauka pārbaudes diploms,» viņš palepojas. Māris un Inga Grundbergi no Aizputes puses atveduši taksenīti Feju. «Jau deviņu mēnešu vecumā izstādē «Dālderos» viņa saņēma mazo sudraba medaļu par eksterjeru,» palepojas M.Grundbergs. Uz purniņa un kakla Fejai manāmas bālganas rētas. Tās iegūtas, cīnoties ar bebriem, kas cenšoties iemitināties arī Grundmaņu saimniecības zemēs. «Viņa bija pavisam jauniņa, kad bijām aizgājuši bebrus patramdīt, ielīda alā, bet aiz viņas otrs suns, jagtterjers. Tad nu Fejai nebija, kur mukt, un viņa dabūja krietni. Vedām pie Aizputes dakterītēm. Tur uzlika divdesmit šuves,» stāsta saimnieks. Bet Feja pēc pārciestā drosmi neesot zaudējusi. Lai gan kurchāru šķirnes veidotāji vairāk domājuši par palīgu putnu medībās, tomēr liepājnieks Jānis Klucis apgalvo, ka viņa Vendija protot visus krietna dzinējsuņa darbus, labprāt dzenot stirnas un briežus. «Tos, kas ātri kustas,» raksturo J.Klucis. No mežacūkām gan drusku piesargājoties, bet, ja atrodot pēdas, dzenot «ar balsi». «Pēc dabas gan ir drusku spītīga. Ja iedomājas ko savu, vajag papūlēties, lai dabūtu vajadzīgajā virzienā. Vissliktāk, ja nedabū izskrieties, tāpēc no rītiem dēls ved pastaigā, pievakarē abi braucam uz lauku īpašumu Gaviezē.»Liepājnieks Juris Brulovs stāv vesela pulciņa Latvijas dzinējsuņu «meiteņu» vidū. Viņa Rikas nepilnu gadu vecās pēcnācējas atradušas saimniekus tepat netālu un atvestas uz savu pirmo izstādi. Aktīvā mednieka gaitās viņš izmēģinājis vairāku šķirņu suņus. Pirms vairākiem gadiem viņam bijis krievu dzinējsuns, arī vācu medību terjers, bet to vienmēr vajadzējis turēt pavadā. «Latvijas dzinējsuns ir universāls, der gan lielajiem, gan mazajiem zvēriem, un kucīte mājās noteikti labāka, paklausīgāka. Vēl šai šķirnei ir tas pluss, ka tie nepiespalvo māju. Kopā ar Riku esmu ieguvis lielisku aļņu ragu trofeju,» stāsta liepājnieks. Bārtenieks Māris Ķudis savu vācu medību terjeru Frici ik palaikam «pasit padusē». «Mājās ir klausīgs, bet te drusku satraucies, jo tā viņam pirmā izstāde,» saka saimnieks. Medībās arī ar paklausību viss esot kārtībā. Par mājas sargu gan šīs šķirnes suņi nederot. Precizēs šķirnes standartus«Izskatās, ka atvesti labi suņi,» pēc parādes saka eksperts Edgars Priede, dodoties uz ringu, lai pavērotu suņu stāju, gaitu, paklausību saimniekam un, protams, novērtētu tā izskata atbilstību šķirnes standartiem. «Katram medniekam jau savs suns ir tas labākais,» viņš vērtē, bet norāda, ka šo izstāžu mērķis ir atrast labākos savas cilts turpinātājus. Pieredzi viņš izkopis, būdams mednieks jau 35 gadus un arī pats izaudzinot vairākus medību suņus.Latvijas dzinējsuņu ringā goda eksperta vieta atvēlēta šīs šķirnes veidotājam Rihardam Stalidzānam. Viņš atgādina, ka tiem šķirnes pārstāvjiem, kuri sastopami Kurzemes pusē, esot rupjāka ķermeņa uzbūve, vidzemniekiem vairāk izpaužoties zemo takšu gēni. Viens no šo izstāžu mērķiem esot precizēt ‘Latvijas dzinējsuņa’ šķirnes standartus. Par Grobiņā redzēto viņš saka: «Teicamu suņu nebija. Dažiem par daudz brūnās krāsas, citiem parupja galva. Tās nav kļūdas, tikai nepilnības, par to lielus mīnusus nedod,» viņš saka un norāda – lai izkoptu šķirni, stingrāki vērtēšanas kritēriji tiek piemēroti suņiem. Ja grib lepoties, labi jāaprūpēLielo sudraba medaļu jau nopelnījusi taksenīte Suse no Kuldīgas puses Laidu pagasta. Viņu ringā vadāja saimniece Gunta Lika. Saimnieks Ilgonis esot atstāts mājās vākt sienu. Blakus stāvošai takšu kucītes saimniecei, kam līdzi arī pusotru mēnesi vecs kucēnu metiens, viņa izskaidro vairākas lietas, kas būtu jāzina gan šķirnes, gan parastu suņu saimniekiem. «Es teiktu, ka ir grēks atraut no mammas kucēnu, pirms tas sasniedzis divu mēnešu vecumu,» saka G.Lika. «Šiem kucēniņiem nav laikus noamputēts arī liekais piektais «pirkstiņš».» Gandrīz katrā takšu kucēnu metienā esot pa kādam, kam šis «pirkstiņš» ir, un medībās to varot ieplēst, sagādājot dzīvniekam pamatīgas ciešanas. Tāpēc apmēram desmitajā dienā pēc dzimšanas tas jāamputē. Noteikti arī jāattārpo un jāvakcinē. «Te tik daudz suņu, nevakcinēti kucēni var ātri saķert kādu vīrusu,» teic G.Lika. Galvenais eksperts Ojārs Ginters teic, ka ir prieks redzēt tik daudz labi koptu un mācītu suņu. «Patīkami, ka arī nodrošināta daudzveidība. Haralds Šulcs labi pastrādājis, visu to organizēdams.» Latvijas medību suņu izstādē ņems vērā zonālo izstāžu panākumus, kā arī vērtēs lauka pārbaudēs iegūtos diplomus un arī suņu pēcnācēju vērtējumus. Uzziņai 10. jūlijā Ļaudonā (Madonas novadā) – Vidzemes reģionālā šķirnes medību suņu izstāde. Reģistrācija no pulksten 9, atklāšana pulksten 11; 24. jūlijā Rēzeknē – Latgales reģions; 31. jūlijā «Dālderos» – Rīgas reģions; 31. jūlijā Jelgavā – LMKA atklātā 43. Latvijas šķirnes medību suņu izstāde.
